Koka tēlu un figūru izgatavošana kā meditatīva aizraušanās 12
Ināra Groce, žurnāls ” Baltijas Koks”
Koks savā mūžā piedzīvo daudzas pārvērtības – dzimst no mazas sēkliņas, pilnbriedā ražo skābekli un tad kļūst par izejmateriālu arhitektūrā un saimniecībā. Amatnieku un tēlnieku rokās koks pārvēršas par mākslas darbu. Koka tēlu un figūru izgatavošanu Kā meditatīvu aizraušanos ir atklājis priesteris no Latgales Vitālijs Filipenoks.
Kalpošana pierobežā
Priesteris Vitālijs Filipenoks apkalpo Latvijas austrumu pierobežas draudzes – Zilupes, Pasienes un Raipoles. Ciemojamies Zilupes katoļu draudzes baznīcā, kas nesen atklāta un iesvētīta vecā koka dievnama vietā. 2014. gada pavasarī veco koka baznīcu demontēja, un tagad tās vietā slejas jauna ķieģeļu ēka. Vēsturiskās relikvijas ir saglabātas – tornī savu vietu ieņēmis 300 gadu vecais zvans, koka soli un altāri atbilst vecā dievnama iekārtojumam. Zilupe ir jaunā priestera dzimtā puse, netālajā Pasienē pavadītas skolas brīvdienu vasaras. Bērnībā kopā ar vecmāmiņu gājis Zilupes baznīcā, tas atstāja lielu iespaidu, un pat tagad, aizverot acis, priesteris atceras, kur vecajā dievnamā atradās plaukti un kumodes un kā tās izskatījās.
Draudzes baznīckunga aizraušanās kopš bērnības ir koktēlniecība un koka restaurācija. Līdzās garīgajam darbam mācītājs pēta vēsturiskos koka priekšmetus, izgatavo smalkas koka figūras un krucifiksus. Dievnama altāri ir papildināti ar Vitālija atjaunotiem un no jauna radītiem koktēlniecības darbiem – lūgšanu krēslu, tabernākulu (katoļu baznīcā dekoratīvs skapītis galvenajā altārī reliģiskā rituāla piederumu novietošanai, red.) un krucifiksiem. «Tabernākulam bija nolietojusies pamatne, tāpēc uz Lieldienām izgatavoju jaunu un pielāgoju altārim, restaurēju griezumus un iekšā ievietoju veco apzeltīto tabernākulu. Cilvēkiem tas patīk. Arī Dievmātes statuju restaurēju,» apstājoties pie katra darinājuma, stāsta Vitālijs.
Koka iepazīšana pašmācības ceļā
Vitālijs stāsta, ka mīlestība uz darbošanos ar koku ir kopš bērnības. «Vectēvs deva naglas un koka kluci, es tajā situ naglas, man tas patika, vectēvs arī priecājās, ka bērns ir nodarbināts un iepazīst instrumentus. Otrais vectēvs veda tās naglas. Manās atmiņās pirmais, ko sāku taisīt, ir karotes. Tieši ar pieredzi nāk ļoti daudz. Arī krucifiksus izgatavoju kopš bērnības. Tas ir līdzīgi kā mācīties zīmēt, ir pirmie darbiņi, un pēc tam var redzēt progresu, kas nāk ar pieredzi. Mūsdienās arī tehnoloģijas palīdz, internetā var daudz noskatīties un smelties tehniskas idejas. Tagad jau tīmeklī var atrast vairums padomu, kā izgatavot karotīti un citus priekšmetus, bet es pats pie tām atziņām esmu nonācis, turklāt pirmajā piegājienā uzreiz arī nesanāca. Man nav kokapstrādes dizaina vai speciālista izglītības, zināšanas iegūtas pašmācības ceļā.»
Darbnīca baznīcas kurtuvē
Kokizstrādājumu darbnīca ierīkota kurtuves telpās, te vienmēr ir silti un kurinot var darboties ar koku. Telpās atrodas senas koka lietas, kuras paredzēts atjaunot, dažādu sugu koka gabalu krājumi un darbu sagataves. Darbagalds priesterim ceļo līdzi no iepriekšējām darba vietām Rēzeknē un Preiļos. «Te esmu sagatavojis pamatni mūceņai (latgaliski, krustā kalta Kristus figūra, red.), ir noņemtas figūras proporcijas, pēc tam ar nazīšiem turpinu izgriezt Kristus veidolu. Naži un nazīši lielākoties ir paša izgatavoti un pielāgoti šim darbam. Pats arī esmu izgatavojis instrumentu kā 3D frēzi, lai noņemtu koka izstrādājumam proporcijas. Princips ir tāds, ka frēze kustas trijos virzienos, vienā pusē piestiprinu figūru un otrā – koka gabalu, frēze vienā pusē slīd pa gatavo figūru un otrā tās proporcijas izgriež kokā, tādējādi atvieglojot turpmāko tēlniecības darbu.
Figūriņu izgriešana ir smalks darbs, strādāju kā ar zobārsta instrumentiem.
Tas jau nav nekas slikts, ka izmanto gan tehnoloģijas, gan roku darbu. Figūriņas, Kristus tēlu izgatavoju no liepas, liepas koks ir paklausīgs un elastīgs griešanai. Dažas figūriņas ir no ozola, tam skaista tekstūra, īpaši, ja virsu noklāj ar laku vai lineļļu. Osis ir analogs, lētākais aizvietojums ozolam. Pats šos materiālus nepērku, ja ārā nogriež kokus, var dabūt dažus koka gabalus, vai arī no pazīstamiem cilvēkiem kokzāģētavās. Tā arī salasās, pat sausas malkas pagales var noderēt skulptūru un priekšmetu izgrebšanai.
Vislabāk patīk strādāt ar kadiķi, to pie mums nevar bieži atrast, vienu nokaltušu saglabāju un no tā izgatavoju mazus u kaklā nēsājamus krustiņus. Kadiķis ir ļoti elastīgs, tam ir skaists nogriezums, griežot kļūst spīdīgs un smaržīgs. Kokgriezumos svaigu koku neizmantoju, tam pāris gadu vajag nogulēties telpās. Radošajiem darbiem speciāli atlasu koka gabalus, tiem jānogriež gali un plaisas. Koka skulptūrai vai priekšmetam ir svarīgi, lai nav zariņu, viss vienlaidus un vienkrāsains. Viens zariņš kokgriezumā var izskatīties pēc traipa.»
Roku darba neatkārtojamais raksturs
Kopā izstaigājam Zilupes baznīcas sakristeju, kurā atrodas daudzas Vitālija pašizgatavotas koka lietas. Vitālijs atsaucas priesteru lūgumiem no citiem dievnamiem un kokā veido dažādus lūgšanu rita piederumus, izgatavo baznīcu altāriem zudušos un iztrūkstošos elementus. Kokgriešana ir mācītāja vaļasprieks, kuram tiek veltīts brīvais laiks pēc darba plašajā draudzes teritorijā.
«Ja man nebūtu citu pienākumu, es varētu ļoti ātri izgatavot dažādas koka lietas un skulptūras. Strādātu no rīta līdz pusdienām, bet man ir draudzes pienākumi, tad šo atstāju uz brīvāku laiku. Koktēlniecībā ir arī garīgais aspekts: kad griežu Kristus figūriņu, pārdomāju Kristus dzīves ceļu, un darbs kļūst par sava veida lūgšanu. Prātu jau šajā darbā nevar apturēt, bieži domāju par tiem cilvēkiem, kuriem izgatavoju dāvanas. Daudzus liturģiskos piederumus var nopirkt Polijā, bet, ja tas ir roku darbs, lietai piemīt individuāls un neatkārtojams raksturs. Te ir manis izgatavotā skarbonka, tā mēs Latgalē saucam ziedojumu trauku. Tautas mūzikas instruments tarkšķis, to izmantojam gavēņa laikā, kad Zaļās ceturtdienas misē neskan zvaniņi. Lieti noder arī putnu biedēšanai. Šādu mūzikas instrumentu spēlē folkloras kopas tradicionālajā muzicēšanā, izpētīju mehānismu un izgatavoju.» Arī mēbeles – gultu, kumodes, plauktus – priestera istabai Vitālijs ir izgatavojis pats tā, lai viegli pārvest no vienas draudzes uz citu. «Mūsdienu skapi var izjaukt tikai vienu reizi, bet šīs mēbeles var izjaukt, saskrūvēt un tās stabili turas.» Vitālijs rāda arī savu pirmo rožukroni, kuru 15 gadu vecumā ar nazi un smilšpapīru izgatavoja no vītola zariņiem.
Laikmeta liecību saglabāšana
Pasienes baznīca, kura arī Vitālija pārziņā, ir viena no greznākajām baroka būvēm Latgalē, to bieži apmeklē tūristi. Priesteris ir sakrājis senas baznīcu tekstilijas, dažādos gadsimtos darinātus ornātus, kurus, izveidojot nelielu muzejisku ekspozīciju, varētu piedāvāt apmeklētājiem apskatei. Baznīcu tekstilijas ir interesantas arī no vēstures viedokļa, jo veidotas dažādās tehnikās, to raksti un musturi ir īpaši un pat reti sastopami.
«Strādājot ar koku un lasot vēsturi, esmu daudz uzzinājis un saprotu, kā tas jādara, interesējos par restaurācijas noteikumiem. Vienmēr atceros restaurācijas svarīgākos baušļus – saglabāt oriģinālo koka izskatu, detaļas un laikmeta liecības, respektējot objekta patiesās dokumentālās vērtības.
Ja klāju svaigu krāsas slāni, iepriekšējo atstāju, lai lieta nezaudē skaistumu un gadījumam, ja kādu interesēs izpēte.
Katram laikmetam ir savas īpatnības un stils, iepazīstot senus priekšmetus no koka, var saprast, kā amatnieki tos izgatavojuši. 18., 19. vai 20 gadsimtā bija dažādas kokapstrādes tehnoloģijas, instrumenti ne jau uzreiz parādījās. Koka izstrādājumi atklāj, kad kļuva populāras mehāniskās vai elektriskās ēveles, ir arī laiki, kad izgatavoja tikai ar rokām. Roku darbu uzreiz var saprast, tur tika izmantots nazis vai kalts. Parasti gleznas vai figūras aizmugure vēsta, vai to grieza ar zāģi, greba ar rokām vai cirta ar cirvi. Mūsdienās jau vienkārši: visu koka apstrādes procesu saprogrammē, un datorzāģis izgriež vajadzīgo formu vai figūru.»
Vērtīgā dāvana pāvestam Franciskam
Vitālija prasmes koka darbos apliecina arī viens no nozīmīgākajiem darbiem – priesteris izgatavoja dāvanu pāvestam Franciskam, kad katoļu baznīcas galva 2018. gadā viesojās Latvijā.
«Pats lielākais goda darbs, kuru esmu veicis, ir pāvestam šaha galdiņš. Mani kursabiedri domāja, ko dāvināt pāvestam, un tad izlēma, ka tā būs īpaša relikvijas kopija, jo vēsta par mūsu tautas gara spēku un izturību.»
Izgatavotais darbs bija ļoti īpaša šaha galdiņa kopija, kuras oriģināls glabājas Svētās ģimenes mājā Rīgā. Šo galdiņu, būdams lēģeros izsūtījumā Sibīrijā, izgatavoja priesteris Staņislavs Čužāns. Šaha galdiņā un figūrās Čužāns paslēpa liturģiskos priekšmetus, kas nepieciešami Svētās Mises svinēšanai. Pirmajā brīdī šaha galdiņš izskatās pavisam parasts, darināts rokām. Arī to atverot, nekādas aizdomas nerodas, tajā vienkārši saliktas šaha figūras, kuras nav pilns komplekts, tikai uzmanības novēršanai. Vitālijs stāsta, ka priesteris, slepeni izgatavojot šaha figūriņas, laidnī paslēpa biķerīti – mazu kausiņu, ar kura palīdzību iespējams noturēt Misi. Biķerītim bija no konservu kārbas izgatavota pamatnīte, biķeris un metāla gabaliņš – to sauc par patēnu – ir tur, kur liek maizīti un vīnu. Izsūtījumā vīns nebija tik vienkārši iegūstams, tāpēc ar nelielas marlītes palīdzību no rozīnēm – sakaltētām vīnogām – baznīckungs simboliski ieguva vīnu. Tad viņš tā diskrēti, it kā šahu spēlējot, par spīti aizliegumiem kopā ar citiem ticīgajiem lēģerī esot noturējis aptuveni 2000 dievkalpojumu.
«Izgatavojot kopiju, biķerī iekšā nolēmām ielikt savu vēstījumu, un es šos darbus uzņēmos. Biķeri pasūtīju pie metāla meistara, iekšā izgriezu figūriņu, kas sadala biķeri un kājiņu, – ieliek biķerī un tad aiztaisa, nevar pamanīt. Un kad kustini, ļoti svarīgi, lai iekšā nekas nekustas, lai nav skaņas un nepamana, ka figūriņās ir kas noslēpts. Tāpēc liela nozīme bija precizitātei, lai figūriņā precīzi ieietu iekšā biķeris. Tās figūriņas bija roku darbs, pats grūtākais bija izgatavot tā, lai tās pēc krāsas izskatītos kā oriģināls. Relikvijas šaha galdiņš bija vecs, figūriņas melnas, es izgatavoju jaunas un baltas no koka. Tāpēc ar sodrējiem no apkures katla iesmērēju, lai figūriņas līdzinātos oriģinālam. Starp manu izgatavoto un relikvijas šaha galdiņu gandrīz nav atšķirības. Tikai koka kastīte nesanāca ar pirmo reizi, tagad pirmais variants palicis pie manis. Šīs eņģītes bija no veikala, īstajai kopijai es izgatavoju no konservu kārbas skārda, lai būtu kā oriģinālam.»
Koktēlnieka sapnis
Koktēlniecība Vitālijam ir atpūta un arī izklaide.
«Svarīgi laiku lietderīgi izmantot, sadalīt prioritātes, pienākumus, atrast laiku atpūtai un izklaidei, tas man palīdz sakārtot domas un atslēgties no steigas.»
Katrs koka darinājums iegūst kokgriezēja paraksta iniciāļus, lai pats un citi neaizmirstu. «Vēlos izgatavot mūceņu vienai īpašai vietai. Vecmāmiņas dzimtajā ciemā pie Pasienes esam uzlikuši jaunu krucifiksu, krustu izgatavoju, bet Kristu figūriņu vēl ne. Pati lielākā mūceņa, 70 centimetru, kuru es izgriezu, tagad atrodas Lūznavas muižas kapelā. Mans sapnis ir Pasienes ceļa krucifiksam izveidot vēl lielāku kokā cirstu Kristus skulptūru.»
