Koka skulptūras un meža matemātika 0
Kokgriezēju Kuldīgas plenērā šogad tapušās Latvijas simtgadei veltītās koka skulptūras nu atvestas uz Rīgu un apskatāmas Mežaparkā pie ieejas Zooloģiskajā dārzā. Autoru vidū arī Aivars Bergmanis, kurš pazīstams ar savām meža spēlēm un interesantajām tūrisma takām.
Līdzās somu mākslinieku koklei, vācu simts bezdelīgām, ogrēniešu lācim, cēsnieku trejdeksnim, kuldīdznieku krupim, Jāņu vainagam un Nameja gredzenam Mežaparkā arī Aivara Bergmaņa skulptūra “Latviešu valoda”.
“Tā kā plenēra tematika bija “Rotas Latvijai” un latviešu valoda ir mūsu lielākais dārgums, es izvēlējos godāt mūsu valodu,” stāsta Aivars Bergmanis, kurš Latvijā pazīstams ar savām meža spēlēm un tematiskajām meža takām.
Pērn kokgriezēju plenērā gatavotās laukā spēlējamas spēles izvietotas Likteņdārzā, bet divus gadus iepriekš Kuldīgā tapuši darbi Kalpaka muzejam, kurā pēc tam Muzeju dienās bijis ievērojams apmeklētāju pieplūdums.
Aivars Bergmanis ir meža īpašnieks, kurš kopj un uztur savu mežu, izmantojot to arī kā radošu darbnīcu, kurā, paužot savu pasaules redzējumu, realizē dažādas idejas. Tā netālu no Kabiles viņa personīgajā mežā izveidots “Ozolu biotops”. Tajā apskatāmi ne tikai ozoli, kas Latvijā varbūt nav liels retums, te arī dažādas no koka gatvotas spēles bērniem un pieaugušajiem – boulings, dambrete, loģiskās domāšanas uzdevumi. Savulaik “Ozolu biotopā” kopā ar matemātikas skolotājiem izveidotas spēles šo zināšanu labākai apguvei “Matemātika dabā”. Takas gaitā var vērot, kā mežs tiek kopts un stādīts, ko var sadarīt bebri un kā koki cits citam palīdz izaugt. Par sabiedrības izglītošanu meža lietās Aivars Bergmanis savulaik uzteikts no meža nozares, saņemot balvu “Zelta čiekurs”.
Aivara Bergmaņa īpašumā Meža takā pie Kabiles sāns pie sāna sēž kokā iesēdināti un no viena kluča izgriezti Dievs un Velns. Kaut arī izskatās abi labsirdīgi, nāk prātā dziesmas vārdi: “Nekad, nekad neviens to nezinās, ko Dievs ar Velnu augšā sarunās, nekad mēs nezināsim, vai tērēsim vai krāsim…”
Šeit, mežā, arī Līvu iela, kurā ar skulptūrām ilustrētas desmit leģendārās grupas “Līvi” dziesmas.
Kopš takas izveidošanas Aivara Bergmaņa meža īpašumu apmeklējuši vairāki tūkstoši tūristu, arī no citām valstīm. Jautāts, vai ar mežsaimniecību un tūrismu var izdzīvot, Aivars saka, ka izdzīvot var, taču labi dzīvot gan nesanākot. Tie, kuri vērojot koka skulptūru tapšanu, bieži interesējoties – cik tāda maksātu, ja pasūtītu no sava materiāla? Taču, pirms viss pabeigts, to nemaz nevarot pateikt, jo nereti sanākot tā, ka darbs jau pusē un tikai tad atklājas, ka koks vidū plaisājis vai trupējis. Tad varot gadīties, ka no iecerētā lāča zīlīte vien sanākot. Viņš gan pazīstot meistaru, kurš, grebjot karotes, visu ziemu iztiek, ja tā var teikt, no viena bērza kluča. Taču karotes tiek pārdotas Zviedrijā, kur roku darbs lielā vērtē. Aivaram, protams, pietiktu prasmes gan karotes grebt, gan koka logus restaurēt un pelnīt ļoti labu naudu, taču tas atkrīt viena iemesla dēļ – viņš neesot spējīgs pie darba galda dienu no dienas vienu un to pašu darīt. Aivaram apkārt vajadzīga gan brīva telpa, gan brīvība ideju realizēšanai.
Turklāt meža īpašnieks šobrīd ir pārdomās, ko tālāk darīt ar izveidotajām tūrisma takām, jo laikā, kad pats uzņemas gida lomu, bet par darbu mežā jāmaksā strādniekam, dienas ienākumi esot krietnos mīnusos. Aivars Bergmanis: “Lauku tūrisms atmaksājas tad, ja ir liela apmeklētāju plūsma. Bet ne vienmēr tas nāk par labu mežam, kuru kādreiz kā mantojumu saņems mani bērni.”
