Logi ir svarīgs mājas elements ar kultūrvēsturisku vērtību 0
Seno laiku dzīvojamās ēkas bija noslēgtas un tumšas, jo pirmo logu priekšteces, atveres sienā, bija izveidotas kā mazas vēdināmas lūkas ar aizbīdņiem priekšā. Galvenais apsvērums bija drošība, ienaidnieks nevarēja caur mazo lodziņu ielīst, un tā saimnieks varēja aizstāvēties un sevi pasargāt. Lai ielaistu telpā gaismu, vēlāk loga mazajās lūkās sāka ievietot slīpētas buļļa raga plāksnes, noslīpētas ādas, koka skalu plāksnes lapas biezumā, nostieptu cūkas pūsli un citas caurspīdīgas lietas. Latvijas nomalēs vēl reizēm sastopami šādi logi, ko izmantoja lopu kūtīs.
Logu konstrukcijas
Logu konstrukcijas attīstība iet rokrokā ar stikla izgatavošanas tehnoloģiju attīstību. Vecākām mājām vēl ir redzami tradicionālie četrdaļīgie logi, kas sastāv no aplodas (kārbas), kuru stiprina sienā, rāmja, kurā stiprina stiklu, un spraišļiem, kas sadala rāmi. Parasti aplodu sadalīja horizontāli šķērsstatņi un vertikāli vidusstatņi. Logi bija uz āru verami un parasti izgatavoti no ozola. Logus vecos laikos sienās iemūrēja. Loga apakšā un augšā konstrukcijās bija pagarinājumi, tā saucamie ragi, kas turējās mājas sienās. No 19. gs. sienās sāka iemūrēt 2 – 3 darvotus koka klučus, pie kuriem, kad ēka bija izžuvusi, stiprināja logu aplodas. Ozolkoka logu kārba kopā ar sīkrūšu logiem skaitījās tik vērtīga, ka, pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu, saimnieks logus ņēma sev līdzi.
Liela nozīme tika pievērsta koka kvalitātei. Vecākie logi tika gatavoti no atlasītas koka kodolkoksnes, kas bagāta ar sveķiem un ir ar lielu īpatnējo svaru. Kokam jābūt nobriedušam, taisnam, ar smalku šķiedru un ziemā cirstam. Zarainus lietaskokus nevarēja izmantot. Sveķainie derēja vietās, kas bija mitruma apdraudētas, toties šādus dēļus neieteica likt vietās, kas bija saules staru apspīdētas, jo saules stari izkausē sveķus un tie iztek, padarot krāsojumu pleķainu.
Logu konstrukcijas bija izjaucamas, tās kopā sastiprināja ar tapām un stingrībai stūros pieskrūvēja dzelzs stūra leņķus. Tikai no 1930. gada logu izgatavošanā sāka plašāk ieviest līmi. Kamēr logu rāmji bija nekustīgi iestiprināti sienā, furnitūra nebija vajadzīga. Kad logus sāka virināt, rāmjus vajadzēja nostiprināt ar metāla stūrīšiem, aprīkot ar eņģēm un slēdzenēm. Klasiskie logi veras ar gara metāla stieņa (spanjoletes) palīdzību. Tās galos ir āķi, kas ieķeras kārbā.
Svarīga loga sastāvdaļa ir ārējā palodze jeb tā sauktais ūdensdeguns, kam jānodrošina ūdens notece no fasādes. To izgatavo no bieza skārda un piestiprina pie loga ārējā rāmja apakšējās daļas. Daudzām vecām Rīgas mājām palodze vēl ir izgatavota no slīpa koka dēļa. Pēc vecajiem noteikumiem visas loga koka konstrukcijas bija jāgruntē ar eļļas krāsu. Tad koka konstrukciju darba virsmas nošpaktelēja un noslīpēja. Logu krāsoja trīs līdz četras reizes ar eļļas krāsu, ko iegūst no linu pernicas, kas samaisīta ar svina baltumu. Vietās, kur varētu izspiesties sveķi, uzklāja līmi. Tā ka krāsa iekštelpās ar laiku kļuva dzeltena un svina baltumu ar laiku nomainīja cinka baltums.
Stiklošana
Stikla rūtis bija dārgas, sākumā tās izmantoja ekskluzīvās ēkās, un stikls kļuva plašāk pieejams tikai no 18. gs. Visvecākā ir kroņstikla (mēnesstikla) metode, kuru lietoja jau romiešu laikā. Izmantojot šo metodi, no lielas stikla bumbas rotējot izveidoja pankūku. Vidiņu izgrieza, un izveidojās divas lielas puslodes – no tā stikls ieguva nosaukumu mēnesstikls. Stiklam bija raksturīgs lokveida viļņainums un nelīdzenums. Lietojot cilindra metodi, tika izpūsts 2 – 3 metrus garš cilindrs, kam nogrieza galus un gareniski pāršķēla. Stiklam bija raksturīgs paralēls viļņojums un nelīdzena virsma. Mūsdienās uz izkusušas alvas virmas izgatavo plūstošo stiklu (float glass).
Jo senāks laikmets, jo mazāki bija stikla izmēri. Lai tos loga rāmī noturētu, izmantoja svina H veida spraišļus, kādus joprojām izmanto vitrāžās. Tur, kur bija lielāki loga izmēri, piemēram, baznīcās, svina režģi balstīja un pret vēja spiedienu aizsargāja speciāli dzelzs stieņi (vējdzelži). Līdz ar lielāku stiklu ražošanu sāka izmantot stingrus koka spraišļus, un vajadzība pēc svina izzuda.
Stiklus logu rāmjos iestiprina ar ķiti vai stikla līstēm. Parasta logu ķite sastāv no sasmalcināta, sausa krīta, ko kopā satur lineļļas pernica. Vecā recepte logu ķitei ir šāda: divas trešdaļas smalki sarīvēta svina baltuma un vienu trešdaļu krīta (var arī pusi uz pusi) sastrādā kopā mīklā ar lineļļas pernicas palīdzību. Šī ķite ir ūdensnecaurlaidīga, ilgi saglabājas mīksta un padodas, ja koksne izliecas. Ķitei piemaisot 1/24 daļu terpentīna, tā kļūst veidojamāka. Lai ķite labi turētos pie koka, tam jābūt sausam un ar gruntējumu. Rāmi iestiklojot, stiklu vispirms piespiež ar mazām nagliņām vai skavām. Ar šauru špakteļlāpstiņu ķiti iespiež starp stiklu un koku, tad veido slīpu valnīti tā, lai ķite aizsegtu rāmja frēzējumu. Apmēram pirms gadsimta stiklus sāka stiprināt ar smalkām koka līstēm. Daudzi spraugu starp stiklu un koku tāpat aizdarīja ar ķiti. Jaunākos laikos šim nolūkam izmanto hermētiķi.
Stili
Klasiskās formas logs laika gaitā piedzīvojis pārmaiņas. Senākās formas logs līdz 17. gs. sastāvēja no četrām daļām. Neliela izmēra stikli bija iestiprināti svina spraišļos, ko saturēja vantis. Jau 18. gs. stikli kļuva lielāki un tika stiprināti koka spraišļos. Šķērsstatnis, kas atradās logam pa vidu, tika uzbīdīts uz augšu un reizēm parādījās logi bez šķērsstatņiem. Turpinot palielināties stikla izmēriem, spraišļu skaits samazinājās. Aptuveni 18. un 19. gs. mijā par populārākajiem modeļiem kļuva divviru sešrūšu logi bez šķērsstatņa. Šajā laikā notika vēl pāris mazas revolūcijas – logu aplodas iekšpusē veidoja rievu, kur ievietot t. s. ziemas logus, un logu labajā pusē parādījās mazi ventilācijas lodziņi. Daudzi eksperti uzskata, ka tieši 19. gs. sākuma logi ar slaidu, koksni ekonomējošu apdari un nelielām, vienkārši izstrādātām detaļām sasnieguši īpašu eleganci. Toties 19. gs. otrajā pusē valdošās urbanizācijas tendences un stikla rūpniecības tālāka attīstība radīja jaunus, augstākus un lielākus logus bez spraišļiem, kas vērās uz iekšu.
Ap gadsimtu miju modē nāca dekoratīvais jūgendstils un logos atkal kļuva populāri spraišļi. Jūgendstila logi izcēlās ar neredzētām formām un, iespējams, ir nepārspēta logu dizaina augstā dziesma. Konstruktīvisma stila ēkām atkal bija iecienīti divdaļīgi logi ar sešām rūtīm. Pagājušā gadsimta 30. gados modē nāca funkcionālisms, kas izvēlējās pragmatiskus risinājums. Tā kā griesti bija zemāki, arī logi kļuva zemāki un funkcionāli nevajadzīgie spraišļi izzuda. Šī tipa logi šobrīd ir dominējoši un rotā lielāko daļu daudzdzīvokļu māju fasādes.
“Sevišķi izskatīgi koka logi ir koka arhitektūrā, kur tos nekādā gadījumā nedrīkstētu aizvietot ar plastmasas logiem, kā arī izjaukt koka logu konstrukciju smalko ritmu,” uzsver koka ēku renovācijas centra “Koka Rīga” eksperts Dainis Lazdāns. “Koka māju logi reizēm tiek papildināti ar dekoratīvām apmalēm, koka slēģiem, cinka sakausējuma ornamentiem un demonstrē spožu namdara mākslas paraugu, kas noteikti būtu saglabājams.”
Ventilācija
Lielos siltuma zudumos vaino arī koka logus. Patiešām, caur koka konstrukciju spraugām norisinās gaisa apmaiņa. Tomēr šādi telpas tiek nodrošinātas ar pietiekamu daudzumu svaiga gaisa, ko nespēj izdarīt vecā ventilācijas sistēma. Ziemā, palielinoties gaisa temperatūras starpībai starp telpu un āru, gaisa kustības intensitāte pieaug. To viegli novērst, uz sezonas laiku logus nopakojot. Protams, runa ir tikai par sakārtotiem, saremontētiem logiem. Sabojāti, sametušies logi vai sabiris aplodas pakojums siltuma plūsmu nekontrolē. Ja iespējams, saglabāt ēkā koka logus ir saimnieka goda lieta, un logu remonts nav nemaz tik grūts un neiespējams. Tiem, kas vēlas savus koka logus restaurēt, ar padomu un praktisku demonstrāciju palīdz koka ēku renovācijas centrs “Koka Rīga”.
“Lai godam sagaidītu šo Latvijas simtgadi un godam varētu sagaidīt arī nākamo simtgadi, katras koka mājas īpašnieka dāvana nākamajām paaudzēm varētu būt vēsturisko logu, durvju un fasādes elementu saglabāšana,” ir pārliecināts koka ēku renovācijas centra “Koka Rīga” vadītājs Vladimirs Eihenbaums.
