Koka kodināšana 0
Lai arī veikalos patiešām lielā izvēlē ir dažādi koka šķiedras iekrāsotāji, autentisku pulēšanas tehnoloģiju cienītāji var izmēģināt senās kodināšanas receptes. Tās skan tik arhaiski pievilcīgi, tāpēc arī sastāvdaļas var mēģināt samedīt krāmu tirgos, vecu galdnieku darbnīcās un, par laimi, arī veikalos “Rīgas ķīmija” vai “Latvijas ķīmija”. Lūk, būtiskākie ieteikumi!
• Kodināšanai lietojamās ķimikālijas vēlams šķīdināt tikai destilētā ūdenī.
• Kodnes lieto citu pēc citas tieši receptē minētā secībā, vispirms pirmā, kad tā nožuvusi – otrā, un tikai tad, kad arī tā nožuvusi, virsmu drīkst pulēt ar krāsaino politūru.
• Sarkano kodni iegūst, 1 g jodkālija izšķīdinot 20 cm3 destilēta ūdens un 1 g dzīvsudraba sublimāta izšķīdinot 40 cm3 destilēta ūdens.
• Dzelteno kodni iegūst, 1 g dubultā hromskābā kālija izšķīdinot 20 cm3 destilēta ūdens un 1 g svina cukura izšķīdinot 15 cm3 destilēta ūdens.
• Zilai un zaļai kodnei 1 g dzeltenā asins sārma sāls šķīdina 16 cm3 destilēta ūdena un 1 g dzelzs vitriola – 12 cm3 destilēta ūdens.
• Baltai un pelēkai kodnei 1 g svina cukura šķīdina 15 cm3 destilēta ūdens un 1 g sodas – 10 cm3 destilēta ūdens.
• Dārgo melnkoku var imitēt, sīkšķiedrainu koksni (bumbiere vai plūme) pārklājot ar atšķaidītu sērskābi un atstājot siltā telpā, līdz tā kļūst pilnīgi melna.
• Kodni koka tonēšanai izgatavo no vienādās daļās sajaukta kālija bihromāta un skābeņskābes. Kad gāzu atdalīšanās beigusies, kodne ir gatava. Jo šķidrums koncentrētāks, jo tumšāku toni iegūst koksne. Ja ar vienreizēju iegremdēšanu nepietiek, procedūru atkārto. Kodni var ilgi uzglabāt labi noslēgtā pudelē.
• Lai atvieglotu pulēšanu, koka poras piepilda ar galdnieku kazeīna līmi. To pagatavo, vispirms piestā sastāmpājot biezpienu līdz vienādas masas konsistencei, tad pieliek svaigi dzēstus kaļķus vai pielej ožamo spirtu (amonjaku).
• Kodni uz pulējamā koka klāj ar zaķkāju vai arī vienkāršāk – ar samērcētu lupatiņu vai vates piciņu. Pēc tam, kad kodinājums nožuvis, priekšmetu viegli pārslīpē ar smalku smilšpapīru un vairākas reizes pārvelk ar politūrā samērcētu vates vīkšķi, kas nedrīkst uz virsmas atstāt slapjas, ilgi žūstošas svītras. Drīzāk vīkšķim jābūt par sausu, nekā par slapju. Jāievēro, ka nedrīkst arī pa vienu vietu vilkt vairākas reizes, iekams iepriekšējais valgums nav nožuvis. Darbojas koka šķiedru virzienā, nevis šķērsām, un roka arī nedrīkst apstāties, jo tad vate pielīp pulējamai virsmai.
• Apputējušas pulētas virsmas viegli noslauka ar mīkstu, tīru un sausu lupatu. Ja uz tām ir grūti notīrāmi traipi, piemēram, mušu netīrumi, vispirms noslauka ar tīru, siltā ūdenī samērcētu drānu un pēc tam ar tīru un sausu nospodrina. Pulētas virsmas nedrīkst tīrīt ar spirtā samērcētu lupatiņu.
• Ozolkoka virsmas no putekļiem un traipiem atbrīvo ar sausu vai slapju lupatu. Ja stūri un šķautnes nodilušas baltas, šīs vietas ar smalku smilšpapīru noslīpē un pēc tam kodina attiecīgajā krāsā. Vietās, kur politūras kārtiņa nav noslīpēta, kodne neiesūcas.
• Uz sausa koka labi var rakstīt un zīmēt ar tinti vai tušu, ja šī vieta ierīvēta ar kaliforniju vai ļoti smalku sveķu pulveri,– krāsa neizplūst. Rakstu vai zīmējumu pēc tam var nolakot.
• Labus, cieti nokaltušus kopallakas, dzintara lakas un citus lakojumus var uzspodrināt ar īpašu pulierūdeni, ko pagatavo, 150 cm3 pudelītē ieberot drusku smalkas infuzoriju zemes, balto pulveri triple, pielej 1 tējkaroti sēra ētera un ½ tējkarotes olīveļļas. Pudelīti piepilda ar tīru 96 % spirtu. Šo pulierūdeni lieto kā parasto šellakas politūru.
