Koka divritenis, kuru kā lego pielāgo katram bērnam! Egona Garklāva noslēpumu neatklāja pat ķīnieši 5
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izrādās, visiem zināmā pamācība par to, ka riteni no jauna izdomāt nevajag, ir apgāžama. Tā mākslinieka un inženiera Egona Garklāva radītais koka divritenis bērniem, kuru kā lego spēli var salikt atbilstoši bērna vajadzībām, guvis daudz medaļu un balvu pašās prestižākajās pasaules izstādēs.
Ķīniešiem neizdodas nokopēt
Egons Garklāvs kokrūpnieku vidū pazīstams arī kā dzegu stūra – svarīga guļbūves konstrukciju elementa – pilnveidotājs: “Guļbūvēs dzegu savienojums ir ļoti kaprīzs. Amatniekiem to grūti kvalitatīvi uztaisīt, un būvnieki bieži vien ir par slinkiem izkalt visas siltuma kabatas.
Tāpēc nācās izdomāt, kā tehniskiem paņēmieniem panākt to, lai stūri būtu silti un nevējotos. Un lai tie būtu tuvu dzegu tradicionālam izskatam un tajā pašā laikā ļautu sasniegt ievērojamu enerģijas ietaupījumu.” skaidro Garklāvs.
Par bērnu lego divriteni Garklāva kungs atzīst, ka tās tiešām bija lielas ambīcijas: uztaisīt divriteni no koka, kas ir dzīvs materiāls un, laikam ejot, staigā.
“Tur ir ļoti daudz detaļu. Viss pamainās, bet visam ir jāpasē kopā arī pēc gadiem. Mīnuss ir tas, ka sanāk padārgi, taču pluss – šāda lieta nav jāizsviež ārā jau pēc gada, kad bērns paaudzies. Attiecīgi salikta no jauna, tā kalpo daudz ilgāk,” secina divriteņa autors.
Egons Garklāvs stāsta, ka arī ķīnieši esot mēģinājuši kaut ko līdzīgu nokopēt un ražot, bet neesot sanācis. Braukuši pat uz Latviju mācīties. Taču tā arī neviens nav sapratis, kur tā vaina. Jo, kā secina konstruktors, viss jādara pareizi un visādi smalkumi ražošanas procesā jāievēro jau no paša sākuma.
Mehāniķis ar dizaina izglītību
Savulaik, ieguvis elektromehāniķa specialitāti, Egons Garklāvs iestājies arī Mākslas akadēmijas tehniskā dizaina nodaļā. Daudzus gadus rūpnīcā “Alfa” izstrādājis dizainu toreiz modē nākušajiem elektroniskajiem pulksteņiem, svariem, medicīniskām iekārtām.
Ģenerējis idejas arī ražošanas apvienībai “Daiļrade” un izdomājis tehnoloģijas, kā to visu dabūt gatavu. Tā kā Mākslinieku savienības biedra statuss ļāva strādāt mājās, deviņdesmito gadu sākumā jau bija pametis galvaspilsētu un atgriezies uz dzīvi savā dzimtajā pusē Amatā.
Egons Garkāvs atceras: “Kad sākās grūti laiki, kolēģi, lai izdzīvotu, stāvēja tirdziņā “Latgalīte” un mēģināja kaut ko noandelēt.
Nolēmām, ka vajadzētu apvienot spēkus un strādāt, izmantojot vietējo resursu koku – jo to var eksportēt. Taču iekārtu nekādu nebija, tāpēc nolēmām tās izgatavot paši. Viss sākās ar kādiem padsmit cilvēkiem, kuri dzīvoja manā lauku mājā un pirtiņā.
Visas nepieciešamās iekārtas ietilpinājām saimniecības ēkā un tur gatavojām dažādas zāģēšanas un virpošanas iekārtas. Ja jau bija strādāts ar pusvadītājiem, tad darbgaldi nebija nekas neiespējams. Sākumā plānojām ražot vienkāršas lietas – savirpotas apaļas bumbas, sētas mietus.
Sataisījām iekārtas gan savai ražotnei, gan sūtījām tās visur pa Latviju, lai visi ražo un eksportē. Turklāt vācieši solīja, ka tirgus viņu valstī koka sētām ir milzīgs – “ohne Ende” (bez beigām). Bet darbu visiem vajag un ar to “ohne Ende” mēs tikām galā divos mēnešos. Partneris no Vācijas pēcāk atzinās, ka nebija domājis, ka mēs varēsim tik ātri sagrupēties un tik daudz saražot. Tālāk jau sākām ražot dārza mēbeles, vēlāk arī guļbūves, visu laiku paralēli strādājot arī pie efektīvu iekārtu un darbgaldu ražošanas, ko varētu arī nosaukt par nozares smadzenēm.”
Egons Garklāvs, kurš par mūža ieguldījumu meža nozarē saņēmis tās gada balvu “Zelta čiekurs”, secina: “Meža nozare ir ļoti intelektuāli ietilpīga.
Sapulcināt divus spējīgus cilvēkus – tas ir labi. Bet piesaistīt divdesmit – tas jau nozīmē attīstību. Arī tagad taisām gudras lietas – modernizējam alumīnija ražošanas līnijas Vācijā. Pavisam viņiem ir astoņas alumīnija ražošanas rūpnīcas, bet četrās mūsu konstruētās iekārtas jau darbojas.”
Brīvajā laikā atjauno senu riju
Egons Garklāvs: “Rīga jau padomju laikā bija pārapdzīvota un industriāli piesātināta. Tā pilsēta bija īsts laika zaglis. Un es izdomāju, ka jāatgriežas tur, no kurienes esmu nācis. Nopirku mājiņu un taisīju, taisīju, līdz sataisīju.
Bērniem laukos jau bija daudz mierīgāk. Kad sabruka sociālisms, no vienas puses, kļuva vieglāk. Nebija konkurences.
Ja to, ko pagatavoji, mācēji pārdot, tad viss bija kārtībā. Es “Daiļradei” ģenerēju idejas izstrādājumiem un arī izdomāju tehnoloģiju, kā to visu dabūt gatavu.
Pirmā pieredze bija olimpiāde Maskavā. Tur vajadzēja visādas nozīmītes, priekšmetus un spēlītes ar olimpisko simboliku. Šo pasūtījumu saņēma Latvija. Mēs ātri sagrupējāmies un visu to nodrošinājām. Tā bija pirmā pieredze ar mazo kapitālismu. Pēc tam nāca telpisko spēļu ēra – visādi kubiki-rubiki un atjautības spēles bērniem. Pa starpu arī moderna dizaina rotas.
Man vienmēr interesanti iet uz priekšu. Pēdējais – bērnu riteņi. Par to dažādās izstādēs daudz medaļu un pasaules mēroga balvas dabūts. Tas ir viens no dizaina gandarījumiem.
Ko es daru tad, kad nestrādāju? Tad es griežu atpakaļ vēsturi.
Atjaunoju savu bērnības māju, kas ir viena no vecākajām Vidzemes mājām. Tai blakus arī dzīvojamā rija, kas saglabājusies tāda, kāda tā bijusi. Mēģinu visu atjaunot tā, kā tur kādreiz bijis, un priecājos, ka nedarīju to pirms gadiem divdesmit. Tad būtu daudz ko sabojājis, jo vēsturisko vērtību izpratne un pietāte nāk tikai ar gadiem.
Nav jau kam paprasīt, kā cilvēki dzīvojuši un mēģinājuši izdzīvot toreiz. Kur gulējuši? Ar kādiem instrumentiem strādājuši?
Tas ir vēsturiski senākais rijas tips, kur dzīvojamā telpa ir kādus 30 kvadrātmetrus liela, bet rijas krāsns silda arī visu māju. No mājas var ieiet un piekurināt rijas krāsni. Bet ļoti jāuzmanās, lai to māju nenokurinātu kopā ar riju. Tā ir kā melnā pirts – dzīva uguns kuras akmeņos un dūmi nāk ārā pa griestiem. Grīda ir māla klons, kas padarīta cieta, izmantojot taukus.
Tāda grīda arī neputēja pat tad, kad kūla graudus. Pat spriguļi ir saglabājušies, jo saimniecei, kas tur dzīvoja, pret seno bija īpaša pietāte. Lai Almas tantei būtu vieglākas vecumdienas, es ievilku ūdeni un uzmūrēju krāsni. Tagad, kad rijas saimnieces vairs nav, ņemu to visu ārā un taisu, kā agrāk bijis. Es gadus divdesmit uzņēmos par to rūpi. Taču to nav iespējams saglabāt un šajā ziņā ir jāgrēko.
Sestdienas, svētdienas pavadu tur, par ko ģimene dikti priecīga nav. Taču es to netaisu sev. Mans mērķis – lai tas būtu saglabāts tāds, kā bija, un apskatāms sabiedrībai.
Varbūt pat iekārtot tā, lai tie, kas vēlas, var šādā mājā vienu diennakti pavadīt un saprast, kā cilvēki dzīvojuši senāk.
Vēsture rāda, ka esam spējuši atkal atjaunoties pat tad, kad dzīvi palikuši vien daži cilvēki. Senās hronikas vēsta, ka pēc Ivana Bargā sirojumiem un mēra Cēsīs palikuši vien septiņi cilvēki. Un atkal lēnām, lēnām viss sākās no gala.
Gribu novēlēt visiem vairāk patriotisma – nebraukt prom, bet darīt šeit! Ja sakārtosim visu ap sevi, tas aizies tālāk.”
Egons Garklāvs
* Dzimis 1951. gadā Amatas novada Meldros.
* Augstskolā, kuru tagad sauc par Tehnisko koledžu, apguvis elektromehāniķa specialitāti.
* Beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas tehniskā dizaina nodaļu.
* No 1968. līdz 1990. gadam strādājis rūpnīcā “Alfa” par inženieri, galveno inženieri un dizaineru.
* Viens no rūpnīcas “Forma”, “Ekjū” un “Dores fabrika” dibinātājiem.
* Konstruē efektīvas ražošanas līnijas un darbgaldus.
* Izgudrojis bērnu koka divriteni “Leg&go”.
* Sešu bērnu tēvs un trīspadsmit mazbērnu vectēvs.
* Brīvo laiku velta apmēram 300 gadus vecas dzīvojamās rijas atjaunošanai.
* Par mūža ieguldījumu meža nozarē saņēmis balvu “Zelta čiekurs”.
