Mednieka suns. Koikerhondje un pīļu kārdināšana 0
Lai arī par medību suņiem un to trenēšanu ir runāts daudz un šķiet, ka nekas jauns jau šajā jomā nav sagaidāms, pēkšņi dzīve piespēlē patīkamu pārsteigumu simpātiska, neliela un ļoti azartiska adžiliti suņa izskatā. Jā. Šis suns no Krievijas atceļoja uz mednieka un viņa laulātās draudzenes Lindas Alksnes ģimeni Liepājas pusē.
Tas tika pirkts īpaši adžiliti sacensībām – tas ir tāds suņu veiklības sports, taču bija arī papildu noteikums – sunim būs jāpalīdz saimniekam medniekam. Iepazīšanās, treniņi un secinājumiKucīte, vārdā Lego, vēl nav sasniegusi gada vecumu. Viņa ir neliela, kompakta, ar diezgan cietu, bet garu un krītošu vilnu. Koši balta ar sarkanīgi rudiem plankumiem. Tā teikt, spaniela tipa sunītis, bet mazāks par krievu spanielu. Kad vaicāju pēc šķirnes nosaukuma, izdzirdēju ko savādu – koikerhondje. Kas tas tāds? Izrādās, tā ir sena medību suņu šķirne – Holandes pīļusuns.
No pirmā acu uzmetiena ir skaidrs, ka šis ir lielisks kompanjons pīļu medībām no laivas. Sunītis ir neliels un viegls. To var iecelt laivā ar vienu roku. Toties azarts viņam tāds, ka salīdzināt var tikai ar terjeru trako medību dziņu. Pirmo reizi satikāmies, lai iepazītos, paskatītos, kā suns reaģē uz šāvienu, ko dara, kā klausa. Galvenais bija saprast, kāds ir šīs šķirnes suņu temperaments un tieksme sadarboties.
Pirmkārt, trokšņa tests. Ielādēta viena patrona. Šāviens tika veikts 150 metru attālumā no suņa. Protams, kā jau tādās situācijās mēdz notikt, no tuvējā grāvja pacēlās trīs pīles, bet tobrīd tas nebija svarīgākais. Suns nenobijās un pat ar interesi lūkojās apkārt, tiecoties saprast, kas notiek.
Otrkārt, neliels meklēšanas testiņš. Mīļākajai suņa mantiņai iepriekš tika piesiets pīles spārniņš. Šo rotaļlietu nometu nelielā pļavā kādus 30 centimetrus augstā zālē. Kopā ar saimnieci gājām pa pļavas malu – tā, lai vējš pūš no sāniem. Staigājām šurpu turpu, perpendikulāri vējam, apmēram tā, kā putnusuns iet pa lauku, lai atrastu putnu. Tā bija pirmā reize, kad Lego kaut kas bija jāmeklē šādā veidā. Viņa meklēja ilgi, drīzāk mēģināja saprast, kas te darāms. Pārbaudīja kādas smaržas zālē, iebāza degunu peļu alās, nemaz nekautrējoties izjaukt mazo grauzēju ikdienas dzīvi, skraidīja. Mēs pacietīgi metām līkumus, kamēr suns beidzot sajuta savas mantas smaržu un atrada to. Un tas bija vissvarīgākais brīdis. Šajā momentā saimniece saslavēja mazo sunīti un Lego saprata, kas tieši bijis vajadzīgs. Jāpiebilst, ka suns jau iepriekš bija iemācīts pienest mantu, ko aizmet viņas acu priekšā. Un tagad aportēšanai pievienojās atrašana.
Treškārt, medības. Pievienot treniņam medības savā ziņā ir riskanti, jo nekad nevar zināt, vai izdosies atrast un nomedīt putnu. Šoreiz paveicās. Izcēlās pelēkā pīle un nokrita otrpus grāvim. Palīgi sameklēja putnu, un mums bija iespēja parādīt jaunajai holandietei, kā smaržo tikko nomedīta pīle. Spalvas pirmajā reizē parasti suņiem rada nepatiku, taču ar rotaļu izdevās suni ieinteresēt iekosties putnā. Saimniece ļoti savlaicīgi pateica komandu Dod! un it kā paņēma putnu no suņa.
Apmācībā dažreiz var izmantot šo paņēmienu – pateikt komandu nākamajā sekundes desmitdaļā, pēc tam kad suns pats nojaucas vai pamet uzdevumu. Piemēram, kad saimnieks redz, ka tūlīt pīle vai aports izkritīs no suņa mutes, var paspēt paņemt to un pateikt Dod! Suņa prātā tas paliks kā pareizi izpildīta komanda, lai arī viņš taisījās pamest visu.
Tas bija pirmais treniņš. Otrajā tikšanās reizē bija skaidrs, ka suns jau zina. Tas ir fantastiski! Sastapt suni, kurš mācās tik zibenīgi ātri. Neredzējis, kur tiek noslēpts aports, – es pati nezināju, jo aizmetu neskatoties, suns atrada to. Lego izgāja laukā, noskrēja pāris līkumu un noķēra savas uzlabotās mantas smaržu. Ar svaigiem pīles spārniem, piesietiem pie rotaļlietas, tā kļuvusi ļoti kārdinoša. Vēl vienā treniņu reizē manta tika paslēpta piecās dažādās vietās. Zālē, niedrēs, zem krūmiem. Rotaļu pīle bija jāmeklē kā pret, tā arī pa vējam. Vienmēr Lego lieliski tika galā.Nākamais solis būs īstas medības, kur Lego būs pašai jāpienes pīle. Protams, vislabāk būtu, ja pīle nokristu ne pārāk tālu, ja būtu vējš, kas nestu smaržu un palīdzētu jaunajai medniecei tikt galā ar uzdevumu. Ja tā nenotiks, arī nekas. Ar pacietību un nelielu piepalīdzēšanu, parādīšanu Lego tiks galā.
Jāatzīst, ka medību paņēmiens, kādam šis suns ir paredzēts, atšķiras no visa mums zināmā, tomēr meklēšanas instinkts sunim ir un pienest nomedīto viņa arī var. Atliek iemācīt komandas un savienot iedzimtos ar iegūtajiem refleksiem.
Secinājumi
Holandes pīļusuns ir izcili intelektuāls, uzticams un strādāt gribošs. Mana jaunā paziņa Lego ir ļoti smaidīga un jauka, bet tajā pašā laikā koncentrējas darbam un meklē ātri un azartiski, nepadodas, domā, analizē situāciju. Mācās ļoti ātri. Sunītis ir neliels un viegls – ideāls partneris medībām no laivas. Tiesa gan, izmērs un svars varētu traucēt darbam niedrēs, jo tur vajadzīgs spēks un jauda, lai tiktu cauri. Toties slīkšņās, purvainās vietās un meža kūdrājos šis vieglais suns varētu būt ideāls medību kompanjons.
Par šķirni īsumā
Koikerhondje (kooikerhondje) burtiskajā tulkojumā nozīmē – pīļu mednieka suns. Šī suņa darba specifika ir ļoti atšķirīga no visa, kas zināms mūsu medniekiem. Mazais holandietis, peldot ūdenī, pīles virza uz speciāliem būriem. Tie ir veidoti kā gari kanāli ar sprostu galā. Šāds medību paņēmiens angliski saucas tolling. Pasaulē ir vēl viena šķirne ar līdzīgu darba specifiku – Jaunskotijas retrīvers jeb pīļusuns, kuru dēvē arī par tolleri.
Koikerhondjes šķirne ir radusies Holandē pirms aptuveni 500 gadiem. XVII – XVIII gadsimtā tas bija viens no populārākajiem medību suņiem valstī. Holandē ar tās kanāliem un piekrastes mitrājiem vienmēr bijušas ļoti labas pīļu medības. Koikerhondje pat izpelnījušies slavenāko Holandes vecmeistaru uzmanību un ir atainoti Rembranta un Jana Stēna gleznās.
Holandes pīļusuns ir balts ar koši rudiem plankumiem. Nokarenās ausis, rudas ar melnu maliņu, rotā garas melnas vilnas skariņas. Acis kā dīvai apvilktas ar melnām kontūrām. Suņi var sasniegt 40 centimetru augstumu skaustā, bet kucītes ir mazākas. Vidējais suņa svars ir ap deviņiem kilogramiem. Holandes pīļusuņa vilna atgrūž ūdeni un attīrās pati. Suns vienkārši nopurinās un atkal ir tīrs un sauss. Vilnā neieķeras sunīši un dadži, tā nesapiņķerējas un ir viegli izsukājama.
Tollings – pīļu kārdināšana
Nedrīkst nepastāstīt par seno Amerikas indiāņu medību veidu, ko dēvē par tollingu. Mūsdienās termins ir saistīts ar jurisprudenci. Vecvārds tolling, kas bija lietošanā XIII gadsimtā, nozīmēja pavedināšanu, vilinājumu. Visa pamatā ir Ziemeļamerikas indiāņu novērotais paņēmiens, kādu pīļu medīšanai izmanto lapsas. Tā kā lapsas neprot lidot un nav pietiekami ātras peldētājas, lai panāktu pīli, viltnieces ir izgudrojušas, kā pievilināt pīles tuvāk. Viena lapsa noslēpjas piekrastes augos un nekustīgi pacietīgi tup. Otra skraida gar ūdens līniju šurpu turpu. Pīles ieinteresējas un pēkšķēdamas peld tuvāk, tā mēģinot sabiedēt lapsu. Daži drosmīgākie putni piepeld pavisam tuvu, vēzē spārnus, pēkšķ un šņāc uz plēsēju, kas neliekas ne zinis. Kad putni ir pietiekami tuvu piepeldējuši un daži varbūt pat izkāpuši krastā, otra lapsa uzbrūk. Veiklā medniece var paspēt nogalināt trīs četrus putnus, iekams viss bars aizlaidīsies. Indiāņi, kuru rīcībā bija tikai bultas un loki, arī nevarēja medīt putnus lielos attālumos, bet klāt pieiet nav viegli. Novērtējuši lapsu danci krastmalā, indiāņu mednieki pārņēma šo paņēmienu. Divi mednieki piesēja lapsas ādu striķī pa vidu un, sēdēdami viens otram pretī, vilka to šurpu turpu gar ūdens malu, bet citi mednieki gaidīja slēpnī, kad pīles atpeldēs izlamāt lapsu.
Eiropas ieceļotāji, redzot šo apbrīnojami sekmīgo medību paņēmienu, ņēmās visu vēl vairāk atvieglot. Viņi radīja medību suņus, kas līdzinās lapsai. Medībās sunim met mazus kociņus vai maizes gabaliņus, kurus tas meklē krastā. Galvenais ir iemācīt sunim nebiedēt pīles un nelēkt ūdenī. Ruds sunītis piesaista pīļu uzmanību, un šādi mednieks var nomedīt daudz putnu. Protams, pašam cilvēkam jāprot kārtīgi nomaskēties, jo pīles interesē tikai suns, bet no cilvēka tās bīstas. Kā šis medību veids pārtapa par senos laikos Holandē praktizēto un iepriekš aprakstīto, vēsture klusē, taču suņu šķirne joprojām pastāv un iekaro arī Latvijas mednieku sirdis.
Vairāk lasiet žurnālā “Medības”
