Kodors: “Man ir pārliecība, ka zemessargi grib aizstāvēt.” 2
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemessardzes 56. Jēkabpils kaujas nodrošinājuma bataljona komandieris pulkvežleitnants Vents Kodors iestājies Zemessardzē 1991. gada rudenī. Kopš tā laika pieredzēts daudz izmaiņu gan Zemessardzē, gan valstī kopumā. Redzētais tagad ļaujot skatīties nākotnē ar mierīgu un nepārspīlētu optimismu.
Vai pandēmijas laikā bataljona komandierim izdevies vairāk atpūsties?
Vents Kodors: Nu, nē (smejas). Nesanāks, jo ikdienas darbi ir jāpadara, jāstrādā ar visiem apmācību plāniem, vienlaikus sadzīvojot ar pasludinātajiem ierobežojumiem. Tie arī nav ļāvuši aizvadīt lielākas mācības. Bija jāplāno tā, lai cilvēki mazāk pulcētos. Vienības darbs bija jāsaplāno tā, lai neizplatās saslimstība. Bet tomēr – pavasarī tika pārbaudītas arī mūsu spējas sniegt atbalstu, ja Covid-19 izplatīšanās laikā rastos šāda vajadzība. Mums ir rīkojums atbalstīt pašvaldības vai citas struktūras ar resursiem, kas ir mūsu rīcībā. Tādēļ notika šīs mācības un pārbaudes. Bija arī NBS komandiera ģenerālleitnanta Leonīda Kalniņa vizīte pēc šīm mācībām, lai iepazītos, kāda ir mūsu sadarbība ar pašvaldībām, ar Valsts policiju, Robežsardzi.
Kāda ir šī sadarbība, un kā Jēkabpilī tiek īstenota visaptverošā valsts aizsardzības koncepcija?
Runājot par mana bataljona sadarbības partneriem, ar ko ikdienā saskaros, tie ir visi pašvaldību vadītāji, novadu vadītāji, – šī sadarbība ir ilggadēja un pozitīva. Vienmēr mūs ir atbalstījuši, nākuši pretī. Viens piemērs – pagājušā gada 4. maijā šeit organizējām armijas simtgadei veltīto parādi – tā bija ļoti liela parāde, gan skaitliski, gan tehnikas ziņā, gan arī apmeklētības ziņā. Un, lai to visu sagatavotu, mēs darbojāmies vieni paši bez partneru atbalsta, es domāju arī šejienes uzņēmējus – tas būtu izdarāms, taču prasītu ļoti lielu piepūli. Ar visiem, ar ko šajos gados nācies sadarboties, – pašvaldību, policijas un Robežsardzes vadītājiem, arī ar uzņēmējiem –, sadarbība bijusi ļoti laba.
Bet visaptverošā valsts aizsardzība nozīmē kaut ko vairāk – kopīgu darbu krīzes situācijā.
Protams, tas jau arī ir tas, ko jautājāt, – mūsu bataljonam ir ļoti laba sadarbība gan ar uzņēmējiem, gan skolām, un tas arī parāda kopējo vēlmi aizsargāt valsti. Es tā uzskatu. Ka kāds teiktu, nē, es to nevēlos darīt, turklāt tas nav obligāti, tā nav gadījies. Varu pateikt paldies, ka man ir iespējas strādāt kopā ar šiem cilvēkiem. Viņi atbalsta mūs, un tas, protams, uzliek papildu pienākumus. Piemēram, plūdi, kas Jēkabpilij ir raksturīga situācija. Šādos gadījumos mēs vienmēr esam piedalījušies civilās aizsardzības pasākumos ar savu tehniku un cilvēkiem. Ir bijuši arī lieli meža ugunsgrēki, tad esam strādājuši kopā ar Valsts meža dienestu, ugunsdzēsējiem.
Vai šogad Covid-19 dēļ ir nācies atteikties no svarīgām mācībām?
Vismaz bataljonā esam centušies realizēt to, kas bija saplānots. Kā jau teicu, tas prasīja lielāku plānošanu. Nācās sadalīt šīs mācības pa mazajiem blokiem, lai liela cilvēku masa nav koncentrēta vienuviet. Bet viss, kas ir saistīts, lai vienība būtu gatava valsts aizsardzībai, ir realizēts. Un cilvēki saprot, ievēro prasības.
Kas ir galvenais, lai bataljons būtu kaujasspējīgs?
Es kā komandieris teiktu, ka tā ir zemessargu griba aizstāvēt valsti. Ja cilvēks kaut ko grib, tad viņš izdomās, kā to panākt, un arī izdarīs. Mana pārliecība ir tāda, ka mana bataljona zemessargi grib to darīt, arī neskatoties uz visādām krīzēm. Šī nav pirmā krīze.
Ja mēs kā tauta gribēsim savu zemi aizsargāt, tad mums būs arī zemessargi, kas gribēs to darīt. Mēs sākumā runājām par sadarbības partneriem – ja viņi ir gatavi piedalīties valsts aizsardzībā, atbalstot mūs mācībās, tad viņi parāda gatavību aizstāvēt mūsu valsti. Ja nebūtu šīs vēlēšanās valsti aizstāvēt, tad mēs neviens arī deviņdesmitajos gados nebūtu par to iestājušies. Paši braucām uz barikādēm, veidojām Zemessardzi – nu tas ir mūsu ieguvums un tas ir jāsargā.
Kā tolaik izskatījās Zemessardze?
Sākumā tā bija cilvēku griba, patriotisms, lepnums, gribēšana aizstāvēt savu valsti. Jo es arī iestājos Zemessardzē, es nebiju profesionālā dienesta karavīrs. Trūka formu, trūka ieroču, tāds bija sākums. Taču visiem bija vēlēšanās aizstāvēt Latviju un katrs zināja, ko viņš var izdarīt un kā to paveikt. Arī šodien tas ir svarīgi. Par mūsu bataljona zemessargiem varu droši apgalvot – viņi zina, ko dara, kāpēc dara, un viņi to paveiks. Pieļauju, ka arī krīzes gadījumā vēl būs cilvēki, kas papildinās bataljonu.
Vai iespējams uzskatīt, ka, pateicoties zemessargu cīņai ar noziedzību 90. gados, Latvijai izdevies sasniegt tādu attīstību?
Jā. Bija tādi laiki, bija bandītisms. Vienlaikus nevar teikt, ka Zemessardze viena pati būtu nodrošinājusi kārtību visā Latvijā. Vēsturiski sadarbība ar Valsts policiju, ar Robežsardzi uz Latvijas un Lietuvas robežas bija laba. Tas ir iepriekšējo komandieru nopelns. Katra struktūra nesēdēja savos ierakumos – mēs kopīgi gājām uz mērķi.
Kā raugāties uz tehniskajiem jauninājumiem, kas šobrīd tiek izmantoti karadarbībā citās valstīs? Vai nav bažu par iespējamā pretinieka tehnisko pārākumu?
Runājot ar personālu, esmu uzsvēris, ka katrai modernai iekārtai ir vājais punkts. Tādēļ apmācību laikā zemessargam jāmāca papildus dažādas citas prasmes. Piemēram, ka pretinieks var izmantot dronus vai bezpilota lidmašīnas. Jāprot maskēties, jāsaprot, kā darbojas pretinieks. Tas nav nekas jauns, un par to vienmēr ir domāts. Nākamais – pretiniekam ir jāsaprot, ja tauta gribēs par sevi pastāvēt, tad skaitliskais un tehniskais pārsvars ir otršķirīgs.
