Anda Līce: Latvijā pēdējā laikā svētki, var teikt, notiek “nonstopā” 4
Ar svētkiem var sanākt kā ar riekstiem. Tu atver, bet iekšā – tukšs. Latvijā pēdējā laikā svētki, var teikt, notiek “nonstopā”. Var tikai minēt, kas dažādu svētku rīkotājiem ir galvenais – ievilkt darba plānā ķeksīti, uzturēt pie dzīvības kādu tradīciju, gūt peļņu vai likt cilvēkiem ieraudzīt, kas viņiem pieder un ko viņi paši spēj. Tieši šis pēdējais būtu jāliek pirmajā vietā. Ja neviens un nekas neatgādina par galvenajām lietām, cilvēkiem, griežoties ikdienas vāveres ritenī, par to domāt nesanāk laika. Svētki nav ātraudzīga kultūra, kaut arī tie no mums prasa daudz, līdz ar svētkiem mēs nobriestam arī paši.
Zīmīgi, ka Dziesmu svētkiem nav jāpiemeklē kāds īpašs kodols, tas tajos jau ir, mainās tikai akcenti, tāpēc šie svētki vienmēr izdodas. Tūkstoši vienā elpā dara kaut ko lielu, un tajā katrs ierauga arī sevi. Nesavtīgums un pilnīga sevis atdeve kulminē Noslēguma koncertā un brīnišķīgi apdāvina visus, kas to redz un dzird. Protams, arī šos svētkus pavada komercija, bet tā tur nevalda.
Ja svētkiem nav kodola, tie neizdodas un katru nākamo reizi pulcina aizvien mazāk interesentu. Iedzīvotāju skaits mūsu valstī sarūk, sabiedrība noveco un līdz ar to pieaug nevēlēšanās iesaistīties ne tikai politikā, bet vispār jebkādās norisēs. Tas liek pārvērtēt daudzo svētku nepieciešamību un saturu un pētīt sabiedrības avitaminozes dziļākos cēloņus. Ir jābrīnās, kāpēc sabiedrības domas pētnieki tik kaismīgi noņemas ar politiķu reitingiem, kuriem var ticēt tikpat daudz kā šīs vasaras laika prognozēm.
Kāpēc ir vajadzīgi, piemēram, novada svētki? Dzert alu, klausīties sintētisko mūziku vai šlāgerus var arī jebkurā citā dienā. Svētki mums liek ieraudzīt pašiem sevi un parādīt arī citiem, kādas personības ir dzīvojušas un dzīvo attiecīgajā novadā, kāds ir viņu devums novadam, Latvijai un pasaulei. Kā viņi spējuši aizraut un iedvesmot daudzus. Ka neesam pametuši novārtā mums atstāto mantojumu. Ka mēs kaut ko protam paveikt valstī pirmie, ka varam paši un mums nevajag par bargu naudu pirkt Rīgā izklaidētājus.
Gada laikā novada svētkiem ir iespējams sagatavoties – ieplānot konferences un priekšlasījumus par tiem, kurus saucam par novada lepnumu, pat izdot grāmatas, sagatavot izstādes un noorganizēt tikšanās. Taču, lai tas notiktu, kādiem tas ir jāierosina un ritenis jāiegriež. Kur nav cilvēku, kas iekustina pārējos, kultūras dzīve panīkst, paliek vienīgi komercdarbības, apburtais aplis, kurā klīstam, kaut ko meklēdami. Šis “kaut kas” ir svētku kodols.
