Māris Antonevičs: Apzīmējums “Trešais pasaules karš” rada greizu priekšstatu par situāciju 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl pirms Krievija bija uzbrukusi Ukrainai, ik pa laikam bija dzirdama frāze “Trešais pasaules karš”. Tolaik, protams, vairāk politisko diskusiju līmenī, savukārt pēc 24. februāra brīžiem pat histēriskā tonī. Kas zīmīgi, tad šo frāzi aktīvi sāka izmantot arī tie, kas vēl nesen stāstīja, ka “no Krievijas nav jābaidās” un vajagot ciešāk sadarboties.
Piemēram, viens kādreizējais Latvijas oligarhs, kurš ar savu jaundibināto partiju tagad raujas atpakaļ politikā un kura runasvīrs vēl nesen soctīklos lika Putinu slavinošus paziņojumus, pirmajā kara dienā paziņoja, ka “pasaule pietuvojusies Trešajam pasaules karam”, tāpēc “politiķiem jābeidz kvaukšķēt uz Krieviju”, bet ātri jāmēģina vienoties ar Putinu. Tagad gan viņš jau nomainījis plati, bet ne par to stāsts. Vispārējas bažas ir iesētas, un par to nopietni pašlaik aizdomājas daudzi.
Vārdi “Trešais pasaules karš”, protams, skan īpaši dramatiski, un droši vien tas ir runātāju galvenais nodoms, to lietojot, jo runa ir par kodolieročiem. Taču vienlaikus šis apzīmējums patiesībā rada greizu priekšstatu par situāciju.
Abi līdzšinējie pasaules kari tiešām atbilda raksturojumam, jo tajos bija ierautas ļoti daudzas valstis un karadarbība notika ļoti plašā mērogā.
Īss atgādinājums. Pirmajā pasaules karā (1914.–1918. gads) cīņas gan pamatā notika Eiropā, tomēr pretī stāvēja divas lielas koalīcijas. Vienā pusē – Francija, Britu impērija ar visām savām kolonijām, Krievijas impērija, Serbija, Itālija, vēlāk arī ASV un vēl vairākas valstis. Otrā pusē – Vācija, Austroungārija, Osmaņu impērija (Turcija), Bulgārija.
Otrais pasaules karš (1939.–1945.) jau plosījās ne vien Eiropā, bet arī Āfrikā, Āzijā, līdz pat Austrālijas piekrastei, arī Atlantijas un Klusajā okeānā. Tajā ierauto valstu skaits bija vēl lielāks. Vienā pusē sabiedroto koalīcija – Apvienotā Karaliste, ASV, PSRS un vēl vesela virkne citu. Otrā pusē t.s. “ass” valstis – nacistiskā Vācija, Itālija, Japāna un vairākas netiešas dalībnieces, piemēram, Bulgārija, Rumānija, Ungārija.
Pat ja piekrītam par “Trešo pasaules karu” apzīmēt Auksto karu (1946–1991), kā to raksturo atsevišķi politikas eksperti, arī te dalījuma līnijas tomēr ir ļoti plašas, jo ASV un PSRS kā diviem galvenajiem pretpoliem bija dažādi sabiedrotie un satelīti.
Tajā, ko redzam pašlaik, nav nekādu koalīciju un sabiedroto – ir viens agresors, kas nelietīgi uzbrucis kaimiņvalstij, jo vēlējies sagrābt teritoriju un iznīcināt nāciju, un izliekas nepatīkami pārsteigts, ka visa pārējā pasaule nostājusies pret viņu, nosoda un pieprasa to pārtraukt.
Nē, nu labi, var teikt, ka arī Putinam ir koalīcija. Ne gluži militāra, bet vismaz politiska, un to atspoguļo 2. marta balsojums par ANO rezolūciju, kas nosoda Krievijas agresiju Ukrainā. Bez pašas Krievijas pret to nobalsojusi vēl tikai Baltkrievija, kas pati faktiski ir kara līdzdalībniece, Sīrija, Ziemeļkoreja un Eritreja.
Tad vēl neliels bariņš tādu, kas vēlas pastāvēt malā, tajā skaitā pat no Krievijas atkarīgās – Kazahstāna, Armēnija, Kirgizstāna. Šīs valstis balsojumā atturējušās, tāpat kā Ķīna, kas piesardzīgi laipo un skatās, kā izmantot situāciju savā labā, par ko jau parādās netieša īgna reakcija no Kremļa puses.
Bet ir pilnīgi skaidrs, ka kopā ar Krieviju neviens nekur karot netaisās. Runa te ir nevis par pasaules karu, bet par kodolšantāžu. Vienīgais, ar ko Krievija var draudēt, ir slavenā “sarkanā podziņa”, ko Putins nospiedīs, ja kaut kas nebūs pēc viņa prāta.
Cik liels ir šis drauds? Diemžēl to nevar ignorēt, tomēr pašlaik ir situācija, kad šo risku vairs nevada starptautiskajās attiecībās desmitgadēs izveidojusies kārtība, kuras galvenais mehānisms ir savstarpēja atturēšana un kodolieroči tiek pielietoti tikai kā atbilde uz tiešu iebrukumu valstī, kurā tie atrodas. Vismaz Putins licis saprast, ka viņš var izskatīt arī citus variantus.
Tikai dažas dienas pēc kara uzsākšanas, kad kļuva skaidrs, ka situācija neattīstās pēc Kremļa scenārija un Rietumi, lai arī ļoti kusli, tomēr ir gatavi sniegt atbalstu ukraiņiem, Putins pirmo reizi kopš Aukstā kara beigām deva rīkojumu savas valsts kodolspēkiem izsludināt paaugstinātu trauksmi.
Tā gan ir vien toņa paaugstināšana, nekas vairāk, tomēr atsevišķi pazīstami žurnālisti (piemēram, Kristo Grozevs no slavenās starptautiskās pētnieciskās žurnālistikas grupas “Bellingcat”), kuriem ir avoti Kremļa aprindās, izsaka bažas, ka Putins šobrīd atrodoties tādā dvēseles stāvoklī, ka tiešām būtu gatavs pogu nospiest. Viņam pietuvinātajā lokā pat esot apspriesti vairāki varianti, lai gan visi apkārtējie esot ļoti nobijušies no tā visa.
Putins ir arī vairākas reizes publiski fantazējis par šo tēmu. Piemēram, kādā preses konferencē viņš it kā jokodams stāstīja, ka pēc kodolkara “viņi (pretnieki) nosprāgs, bet mēs nokļūsim paradīzē”. Savukārt kādā intervijā izteicies, ka kodolieročus lietos tad, ja sapratīs, ka Krievija iet bojā, jo “kāpēc gan vajadzīga tāda pasaule, ja tajā nav Krievijas”. Protams, te rodas jautājums, ko Putins saprot ar “Krieviju” – zemi, valsti, cilvēkus vai savu režīmu…
Skaidrs, ka ir ļoti grūti savaldīt agresoru, kuram ir šāds ierocis un nav neviena (pietuvinātā), kas viņam to atņemtu, it īpaši, ja nav pārliecības par viņa psihisko stāvokli. Tomēr ļauties šantāžai nozīmē, ka viņu vairs nebūtu iespējams apstādināt un Ukraina ir tikai pietura ceļā uz vēl mežonīgākiem mērķiem.
