Kodolkara tēma Kremļa repertuārā 123
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nereti pēc šiem paziņojumiem apkārt atskan jautra ķiķināšana, arī paša runātāja sejas izteiksme liecina, ka viņš pats īsti netic tam, ko tikko apgalvojis. Un tomēr ar katru reizi paziņojumi par kodoltriecienu, trešo pasaules karu un iesējamo pasaules galu Kremļa propagandas kanālos kļūst arvien skaļāki un pārdrošāki.
Krievijā modē nācis Žirinovska stils
Kad 1994. gadā odiozais Krievijas politiķis Vladimirs Žirinovskis paziņoja, ka Krievijai Baltijas valstu pierobežā vajadzētu izvietot radioaktīvos atkritumus un ar milzu ventilatoriem radiāciju dzīt uz Igauniju un Latviju, tas arī viņa paša valstī daudziem šķita kaut kas tāls no saprāta robežas. Tagad, pēc nepilniem trīsdesmit gadiem, daudzas Žirinovska idejas ir kļuvušas par valsts politikas sastāvdaļu, bet viņa uzstāšanās stils – par labo toni Kremļa propagandai.
Par kodolieroču izmantošanu nekas nebija dzirdams pirmajās nedēļās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Taču pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka Kijivu trīs dienās neizdosies ieņemt un arī citās frontes vietās Krievijai nekas labs nav gaidāms, bet Rietumi gatavi atbalstīt Ukrainu ne vien ar līdzjūtības vārdiem, bet arī militāri, šī tēma strauji parādījās propagandas dienaskārtībā.
“Vajag pabrīdināt Eiropu – jūs dabūsiet kodoltriecienu! Drosmīgie poļi, no jūsu Varšavas nekas nepaliks pussekundes laikā! Drosmīgie vācieši, drosmīgie igauņi… Starp citu, par baltiešiem! Tagad [Krievijai] aktuāls kļūst jautājums par sauszemes koridoru uz Kaļiņingradu. Kāpēc ne? Tādas valstis kā Polija un Lietuva uzvedas pārāk nekaunīgi. Ar tām pat var vieglāk tikt galā nekā ar Ukrainu,” tā martā vienā no kanāla “Rossija 1” sarunu šoviem, kas pašlaik kļuvis par dominējošo formātu Kremļa televīzijās paziņoja viens no dalībniekiem.
Neviens viņam nemēģināja iebilst, tieši pretēji – raidījuma vadītājs Vladimirs Solovjovs piebalsoja un pastiprināja izteikumus. Runātājs bija šādu raidījumu biežs viesis Sergejs Mihejevs, kurš sevi pasniedz reizēm kā “politologu”, reizēm kā “politiķi”. Pats viņš norādījis, ka esot pieprasīts eksperts, kas sniedz padomus dažādiem medijiem un arī Krimas vadībai, bet nākotnē plānojot kļūt par Valsts domes deputātu. ‘
Protams, Mihejeva politiskā ietekme ir niecīga, un visu šo laiku viņš ir pildījis tādu kā trešā plāna klauna lomu, taču mērķē uz kaut ko augstāku. Tomēr šāda uzspēlēti histēriska vai arī tieši pretēji – uzjautrinoši rotaļīga draudēšana ar kodolieročiem drīz vien kļuva par vienu no Kremļa propagandas galvenajām tēmām.
“Tikai viens šāviens, Boris, un Anglijas vairs nebūs”
“Ja tā turpināsies, tad mums labākajā gadījumā paliks pāri daži mutanti Baikālā, bet viss pārējais tiks iznīcināts ar milzīgu kodoltriecienu. Uz to viss virzās,” jau citā raidījumā paziņoja tas pats V. Solovjovs, dēvēts arī par “krievu Gebelsu”. Vēstījums ir tāds, ka pie tā būs vainīgi Rietumi, kas atbalsta Ukrainu un neļauj Krievijai pabeigt iecerēto. Tika piebilsts, ka vēl neesot par vēlu apstāties – Rietumiem, protams, ne jau Krievijai. Tikmēr cita augstākā līmeņa propagandiste Margarita Simonjana runāja tā, it kā viss jau nolemts: “Vai nu mēs Ukrainā zaudēsim, vai nu sāksies trešais pasaules karš. Zinot mūs un zinot mūsu vadītāju, es par ticamāko variantu uzskatu trešo pasaules karu. Tas, ka viss beigsies ar kodoluzbrukumu, man šķiet arvien ticamāk. Par šausmām man, bet nu tā tam jānotiek.”
Iepriekšminētās personas par kodolkara iespēju runāja diezgan vispārīgi, toties cits labi pazīstams propagandists Dmitrijs Kiseļovs detalizēti aprakstīja iespējamos scenārijus, turklāt ar tādu balss toni, it kā gūtu no tā baudu. Jau 2014. gadā Kiseļovs savā raidījumā “Vesti nedeļi” TV kanālā “Rossija 1” apgalvoja, ka Krievija var pārvērst ASV “radioaktīvajos pelnos”.
Šajā pašā raidījumā šā gada maijā viņš par mērķi jau bija izvēlējies Lielbritāniju un, it kā vēršoties pie britu premjera Borisa Džonsona, kurš Kremļa ieskatā pārāk atbalsta Ukrainu, ar vieglu smīnu stāstīja: “Šī sala (Lielbritānija) ir tik maza, ka pat ar vienu raķeti “Sarmat” pietiktu, lai to noslīcinātu vienreiz un uz visiem laikiem. Tas ir tikai viens šāviens, Boris, un Anglijas vairs nebūs!” Vēl viņš apraksta citu variantu – pret britiem varot vērst zemūdens dronu “Poseidon”, kas izraisītu tādu kodolsprādzienu, ka paceltos 500 metrus augsts vilnis un applūdinātu visu Lielbritāniju, vienlaikus atstājot radioaktīvos nosēdumus, kas padarītu to neapdzīvojamu uz ilgiem laikiem.
Vai draudi darbojas?
“Nav daudz lietu, ko Krievija varētu izdarīt tā, lai tam būtu potenciāli postošas un efektīvas sekas. Viena no tām ir dabasgāzes piegādes pārtraukšana, otra – kodolieroču izmantošana. Tās ir spēcīgas stīgas, kas ir Krievijas rīcībā, ar ko var mēģināt iebiedēt Rietumus. Vai tas darbojas?
Kodolieročiem līdzi nāk spēcīga stigma, sabiedrība parasti uztver tādās “melns” un “balts” kategorijās – to piesaukšana tiek uztverta kā cilvēces iznīcība, lai gan realitāte nav tik skarba,” vērtē ārpolitikas eksperts, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Pasaulē gan esot pietiekami daudz kodolieroču, lai to varētu iznīcinātu, tomēr jāatšķir stratēģiskie un taktiskie ieroči. Lai gan abos gadījumos sekas ir ļoti postošas, otrajā variantā tās izpaužas samērā nelielā teritorijā. Krievijas vadoņu teorētiskie apsvērumi, visticamāk, nesniedzas tālāk par taktisko kodolieroču pielietojumu Ukrainā, ja tur tiktu ciesta sakāve un ukraiņiem pavērtos iespēja atgūt Krimu.
Taču arī tas vēl nenozīmē, ka šāds scenārijs tiešām realizēsies. “Kodolieroču skaistums un spēks slēpjas tajā, ka tie netiek pielietoti. Tie ir paredzēti atturēšanai – kā galējais līdzeklis, ko pielietot valstij, ja tā saskaras ar eksistenciāliem draudiem,” atgādina M. Andžāns. Viņa vērojums ir, ka sākotnēji Rietumi atbalstu Ukrainai snieguši ļoti piesardzīgi, ja atceras kaut vai solītos, tomēr nepiegādātos iznīcinātājus. Tomēr pašlaik jau tas ir mainījies un militārā palīdzība kļūst arvien būtiskāka.
Runājot par Kremļa propagandu, eksperts vērš uzmanību, ka šie raidījumi pirmkārt tomēr ir domāti vietējai auditorijai un tas ir īpašs žanrs, kāds citās valstīs pat nav īsti pazīstams – viss tiek sakāpināts, saasināts, daudz emociju un tamlīdzīgi. Galvenais uzdevums ir dot vēstījumu, ka “Krievija ir varena un Krievija nepiekāpsies”.
Putina izteikumi
Būtiskāk par to, ko savos šovos stāsta propagandisti, ir tas, ko uzskata Putins, kurš atbilstoši visiem priekšstatiem par kodoluzbrukumu būs tas, kas spiedīs mītisko “sarkano podziņu”. Viņš pats gan pēdējā laikā par kodolieročiem nav runājis. No viņam pietuvināto loka kā pēdējais izpaudies bijušais prezidents Dmitrijs Medvedevs, kurš piedraudējis ar “pastardienu” Ukrainai, ja tā mēģinās atgūt Krimu. Putins šo tēmu vairākas reizes iztirzājis savās agrākajās intervijās un runās.
Visslavenākais viņa runas fragments ir no 2018. gada uzstāšanās organizācijas “Valdaja klubs” pasākumā Sočos. “Agresoram jāzina, ka atriebība ir neizbēgama, viņi tiks iznīcināti, bet mēs kā mocekļi nokļūsim paradīzē, bet viņi vienkārši nosprāgs un pat grēksūdzi noskaitīt nepaspēs,” paziņoja Putins, ko klātesošā auditorija uzņēma ar smiekliem, it kā būtu pateikts kāds ļoti asprātīgs joks.
Tomēr intervijā Vladimiram Solovjovam tajā pašā gadā Putins par šo tēmu runā ļoti uzmanīgi, it kā apdomādams katru vārdu un solot, ka Krievija kodolieročus pielietos tikai kā atbildi: “Šī ir ļoti svarīga un ārkārtīgi jūtīga tēma. Gribu jums to pateikt, un gribu, lai uzzina arī aiz robežām, ka teorētiskie kodolieroču pielietošanas plāni ir saistīti ar atbildes triecienu. Tas nozīmē, ka sistēmām ir jāfiksē ne tikai raķetes starts, bet arī jādod precīza lidojuma trajektorija uz Krievijas Federāciju. Ja kāds pieņēmis lēmumu iznīcināt Krieviju, mums ir tiesības atbildēt. Pasaulei un cilvēcei tā būs globāla katastrofa, bet man kā Krievijas pilsonim ir tiesības jautāt – kam mums tāda pasaule, ja tajā nav Krievijas?”
Tomēr vēl iepriekš Putins ir izteicies citādi, liekot saprast, ka kodolieročus būtu gatavs lietot arī citos apstākļos, ja kāds traucēs viņa impēriskajām iecerēm.
2015. gadā tapušajā propagandas filmā “Krima. Ceļš uz dzimteni” viņš ļoti detalizēti stāsta par paša sagatavoto un realizēto specoperāciju par Krimas pievienošanu Krievijai, kuras laikā esot bijis gatavs iesaistīt arī Krievijas kodolspēkus, ja rastos tāda nepieciešamība. “Mēs to bijām gatravi darīt,” atbildot uz filmas veidotāja jautājumu, uzsver Putins, gan uzreiz piebilstot: “Nedomāju, ka kādam bija vēlēšanās to izvērst par starptautisku konfliktu. Mēs bijām gatavi vissliktākajam scenārijam, bet izgājām no tā, ka tas nenotiks.”
Krievijas prezidents paziņo, ka tolaik esot atklāti teicis ārvalstu līderiem: “Tā ir mūsu vēsturiskā teritorija, tur dzīvo krievu cilvēki, kurus mēs nevaram pamest, kad nacionālisti uztaisījuši valsts apvērsumu. Tā ir mūsu zeme, jūs nezināt, par ko cīnāties, bet mēs zinām.” Ļoti iespējams, ka rietumvalstu pasīvā rīcība Krimas aneksijas laikā un iespaids, ka viņi nobijušies no kodolieročiem, iedrošināja Putinu, ka, arī mēģinot sagrābt visu Ukrainu, reakcija būs līdzīga.
NEĻAUJIET MELIEM IZPLATĪTIES!
Ja jums rodas aizdomas, ka lasāt, klausāties vai skatāties viltus ziņu, tad informējiet par to “Latvijas Avīzes” redakciju, rakstot [email protected].
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
