Kodolenerģijas jubileja. No Čikāgas līdz Čiekurkalna AES 4
Autors: Dr. Phys. Nucl. Agris Auce
2. decembrī Pasaule atzīmē kodojubileju. Pirms 80 gadiem 1942 gada 2 decembrī Čikāgas universitātē tika iedarbināts Pasaulē pirmais kodolreaktors – saukts arī par “Chicago pile”.
Toreiz par atlīdzību šim darbam nolīgtie Čikāgas Universitātes studenti savām rokām sakrāmēja “kaudzē” 330 tonnas ultratīra grafīta blokus, 4,9 tonnas tīra dabiskā urāna metāla un 41 tonnu dabiskā urāna oksīda.
Tas viss notika universitātes laboratorijas pagrabā, un reaktors tika iedarbināts bez jebkāda apvalka vai radiācijas aizsardzības.
Un nevienam nekas nenotika (vismaz nav zināms, ka būtu noticis), jo reaktora jauda bija tikai 0,5 vati. Tas bija pētniecības reaktors lai demonstrētu kodolu ķēdes reakciju un noskaidrotu tās svarīgākos parametrus.
Šī ir ļoti ievērojama diena Pasaules vēsturē, jo iezīmēja jauno kodollaikmetu. Mēs katrs to varam ar gandarījumu atzīmēt, vislabāk un piemērotāk būtu to darīt paturot rokās kaut ko no urāna vai kaut ko radioaktīvu.
Mans personiskais favorīts ir Grenlandes torija rūda, par kuru daudzu domā, ka tā ir cilvēces nākotnē un viens no iemesliem kāpēc citas varas cenšas veicināt Grenlandes neatkarību no Dānijas. Torijs tāpat kā urāns ir derīgs kodolreaktoriem kā kodoldegviela, bet nav derīgs kodolieroču izgatavošanai un torija krājumi Pasaulē ir daudz lielāki nekā urāna krājumi.
Katrs, kurš grib un, ja grib, var mierīgi atvest ar lidmašīnu vai citu transportu no Grenlandes sev kādu gabaliņu šīs rūdas.
Bet ja nu nav pie rokas Grenlandes torija rūdas gabaliņa, kuru paturēt, tad var izlīdzēties arī ar parasto Latvijas granītu – arī tas ir radioaktīvs, jo satur urānu.
Atzīmējot šo vēsturisko notikumu var aizbraukt uz Igauniju uz Sillamäe – vietu, kur tika iegūts urāns pirmajām Padomju savienības atombumbām, var pastāvēt uz urāna rūdas “izdedžu kalna” vai turpat apmeklēt bijušo urāna bagātināšanas ražotni Kombinat 7. Varbūt tur var vēl labāk iegūt katarsi ar Pasaules progresu un Pasaules enerģiju.
Eksotikas meklētāji var mēģināt Latvijas pludmalēs atrast melnās radioaktīvās torija smiltis par kurām runā, ka esot vietas, kur vējš un viļņi tās ir saskalojuši kopā un izskalojuši pludmalē.
Dzīvās dabas draugi savukārt šajā īpašajā kodolenerģijas dienā var mēģināt atrast (nopirkt) kādu Lietuvas dienvidaustrumos augušu gaileni, kuru turot rokās vēl aizvien var sajust saikni ar lielāko zināmo kodolavāriju Pasaules vēsturē – Černobiļas kodolkatastrofu, jo gailenes vēl aizvien satur radioaktīvo cēziju, kas nācis no Černobiļas reaktora serdes.
Patiesībā Černobiļa ir ne tikai kodolkatastrofas vieta, bet arī komunistu un padomju varas noziegumu vieta, jo lielākā daļa cietušo un upuru bija tādi, kuri cieta noziedzīgās padomju varas rīcības dēļ.
Salīdzinājumam – Fukušimas kodolnegadījumā upuru nebija gandrīz neviena – lielākie upuri bija psiholoģiskās traumas piespiedu kārtā evakuētiem vecajiem cilvēkiem.
Slavofoli, putinofili, Krievijas ietekmes aģenti vai vienkārši noderīgie idioti var savu lojalitāti garīgajiem maizes tēviem izrādīt izmantojot gailenes, kas salasītas Baltkrievijā Paliesku radioloģiskā rezervāta tiešā tuvumā, jo kāda īpaša padomju varas neafišēta iemesla dēļ Černobiļas 30 km evakuācijas zona 1986. gadā beidzās pie Baltkrievijas robežas, lai gan radiācija tur bija viena no augstākajām un attālums līdz avārijas vietai bija mazāks nekā 30 km.
Turot rokā turot rokā kaut ko radioaktīvu, vai vismaz pieejot pie granītā kaltās Finanšu Ministrijas, un uz brīdi izjūtot saikni ar visas Pasaules kodolreaktoriem es ieteiktu domāt pozitīvas un pateicības pilnas domas par to, cik labi ir tas, ka Zviedrija savā 1980. gada referendumā par kodolenerģiju nobalsoja par kodolreaktoru saglabāšanu. Patiesībā Zviedriem referendumā bija piedāvātas 3 izvēles par kodolenerģiju.
Tipiski zviedriskā veidā toreiz tika referendumā izvēlēts vidējais variants, kas konkrētā formulējumā nozīmēja – turpināsim esošos reaktorus līdz 2010 gadam, bet jaunus nebūvēsim. Bez Zviedrijas un Somijas kodolreaktoriem, kas šodien nodrošina Latvijai lielu daļu piegādātās stabilās un paredzamās elektronerģijas Latvijai un visai Baltijai būtu daudz, daudz grūtāk izdzīvot bez Krievijas gāzes.
Tieši šie Zviedrijas un Somijas kodolreaktori ir mūsu reģiona enerģētiskās neatkarības viens no centrālajiem balstiem.
Pasaulē pirmais kodolreaktors Čikāgā CP-1 nosacīti bija 0-tās (vai mīnus pirmās) paaudzes reaktors. Katra nākamā reaktoru paaudze kļuva drošāka un labāka.
Fukušimas un Černobiļas reaktori bija II paaudzes reaktori, Lietuvas Visaginas plānotais reaktors bija III paaudzes reaktors. 2022 gada 3 novembrī pieņemtais Polijas Ministru kabineta lēmums un līgumi ar ASV ražotāju Westinghouse paredz trīs AP1000 reaktoru būvi Żarnowiecā, Baltijas jūras krastā, tajā pašā vietā, kur 1980os gados bija uzsākta bet nepabeigta Polijas pirmo atomelektrostaciju būve.
Šie Polijas jaunie III+ paaudzes reaktori, kuriem pirmajam paredzēts sākt strādāt 2033 gadā kopā būs ar 3,75 GW jaudu, kas ir gandrīz 4 reizes vairāk nekā Latvijas elektroenerģijas patēriņš. Arī jaunā Astravecas AES Baltkrievijā ir ar III+ paaudzes kodolreaktoriem – tātad pēc dizaina drošākiem nekā bija plānotais Lietuviešu Visaginas Hitachi GE ABWR reaktors.
Kā redzams kodolenenerģijas tehnoloģijas 80 gados ir veikušas iespaidīgu attīstības ceļu, un atliec cerēt, ka vēl ne visai daudz – apmēram 15 gadi varētu būt palikuši līdz mūsu vēl modernākajam IV paaudzes kodolreaktoram Čiekurkalnā, kas kopā ar mūsu braši augošajiem un tāpēc cērtamajiem mežiem piedāvās mūsu zemei patiesu enerģētisko neatkarību.
