Kodināta sēkla samazina infekciju risku 0
Nekodinātas vai nekvalitatīvas sēklas materiāla izmantošana būtiski palielina slimību attīstības risku sējumos, līdz ar to kopējās ražas zudumus, sēklas materiāla un produkcijas kvalitātes samazināšanos.
Lai iegūtu augstu ražu, viens no būtiskākajiem faktoriem ir sēklas izvēle un tās kvalitāte. No sēklas materiāla kvalitātes ir atkarīgs ne tikai ražas lielums, bet arī sēklas kā tirgus preces cena. Šajā rakstā atgādināšu par slimībām, kas ziemājos attīstās no inficēta sēklas materiāla.
Sniega pelējums
Ziemāji vairāk ir pakļauti izsušanai, kas rodas, uzsniegot biezai sniega kārtai uz nesasalušas zemes. Ja augsne ilgu laiku, pat visu ziemu tā arī nesasalst zem sniega kārtas, augu elpošana un citi procesi turpinās, izņemot fotosintēzi. Barības rezerves tiek iztukšotas un augi novārdzināti, līdz ar to tie ir mazāk izturīgi pret nelabvēlīgiem apstākļiem un slimībām.
Izsušana parasti iet roku rokā ar sniega pelējumu, kas tiek novērots Latvijā ik gadu un dažus gadus pat epidēmijas veidā. Sniega pelējumu iedala pelēkajā un sārtajā. Latvijā sastopami abi. Sārtais sniega pelējums, ko ierosina Microdochium nivale (vēl minēts kā Fusarium nivale), ir postīgāks nekā pelēkais, jo biežāk skar cerošanas mezglu. Pelēko sniega pelējumu ierosina trīs sēņu kopums no Typhula ģints. Izsušana un sniega pelējums visvairāk apdraud sējumus, kas ir iesēti par agru, jo tie ir pārauguši un ar lielu veģetatīvo dzinumu un lapu masu, kā arī sabiezinātus sējumus. Sniega pelējums var nodarīt īpaši lielus bojājumus (līdz 30%), ja tiek sēts nekodināts sēklas materiāls. Pēc sniega nokušanas uz augiem redzama bāli sārta tīmekļveida sēņotne, kas saulē ātri sakalst un kļūst pelēka. Uz bojātajiem augu audiem veidojas konīdiju kopas oranžā nokrāsā (sārtā sniega pelējuma gadījumā) vai arī brūni sklerociji (pelēkā sniega pelējuma gadījumā. Sniega pelējuma pazīmes var būt pa visu lauku vai arī atsevišķās vietās kā atsevišķi bojāti augi vai arī plankumu veidā. Slimību skartās lapas pūst. Ja slimības radītie bojājumi ir lielāki, var iet bojā cerošanas mezgls. Slimībai skarot cerošanas mezglu, augs iznīkst. Ja cerošanas mezgls nav skarts, veidojas jauni dzinumi, taču tik un tā auga augšana un attīstība būs aizkavēta un tas var būtiski ietekmēt ražas apjomu.
Sārtā sniega pelējuma ierosinātājs ir bīstams patogēns, jo izraisa dažādas slimības visā auga veģetācijas laikā. M. nivale tiek minēts kā viens no sakņu puves un vārpu fuzariozes ierosinātājiem.
Izsušanu un līdz ar to arī sniega pelējumu var ierobežot, izvēloties pareizu izsējas normu optimālos sējas laikos, ierobežojot slāpekļa lietojumu rudenī un sabalansējot fosfora un kālija devas, kodinot sēklas materiālu ar efektīviem preparātiem.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes pētījumi apstiprina, ka būtiskāka loma sniega pelējuma ierobežošanā ir optimālam sēšanas laikam un šķirnes izvēlei. Svarīgi arī ievērot augu maiņu, jo sniega pelējuma (gan sārtā, gan pelēkā) ierosinātāji saglabājas augsnē vairākus gadus.
Sakņu puves
Fusarium ģints sēnes ir sakņu un dīgstu puves ierosinātājas, kas var nopostīt 10–15%, bet stipras infekcijas gadījumā līdz pat 40% sējuma platības. Infekcijas avoti ir augsne, inficētas augu atliekas un sēklas materiāls (daļēju slimības ierobežošanu var panākt ar sēklas kodināšanu). Sakņu puves iedarbībā notiek produktīvo stiebru atmiršana un līdz ar to sējumu izretināšanās, iespējama arī dīgstu atmiršana. Sēnes attīstībai optimāli apstākļi ir sauss un silts laiks.
Cerošanas stadijā puves bojājumus brūni melnā krāsā novēro sakņu kakla rajonā, sākotnēji uz lapu makstīm, vēlāk kā tumšas izplūdušas joslas uz stiebriem. Stiebra apakšējās daļas brūnēšana parasti novērojama tikai ziedēšanas laikā. Mitros laika apstākļos uz bojātajām auga daļām veidojas sēnes micēlijs sārtā nokrāsā. Stipras infekcijas gadījumā veidojas balta vārpa bez graudiem. Sakņu puves ierobežošanā būtiski ievērot sējas termiņus un augu maiņu (iekļaujot augu maiņā ne–saimniekauga kultūras, tiek veicinātas izmaiņas augsnes sēņu un mikroorganismu populācijās, līdz ar to samazinās infekcijas materiāla uzkrāšanās risks). Sakņu puves ierobežo arī augsnes apstrāde, izmantojot aršanu, saprātīga slāpekļa mēslojuma lietošana, optimāla sējuma biezība. Ierobežošanā būtiska loma ir sēklu kodināšanai.
Parastās sakņu puves jeb helmintosporiozes (ierosinātājs Bipolaris sorokiniana, Helminthosporium sativus) pazīmes var novērot uz visām augu daļām – sākot ar sakņu līdz pat stiebru mezglu pūšanai. Parasti tā izraisa nelielus bojājumus 2–10%, bet infekcijai labvēlīgos laikapstākļos var izraisīt lielākus zaudējumus, it īpaši ieņēmīgām šķirnēm. Uz lapām vērojami ovāli no gaiši līdz tumši brūni (gandrīz melni) plankumi ar gaišāku apmali. Infekcija bīstamāka auga agrīnās attīstības stadijās. Lielākus postījumus izraisa novājinātos sējumos, kā arī sausos un siltos pavasaros un vasarās, kad gaisa temperatūra ir 15–25 oC un gaisa mitrums pārsniedz 95%, – sējumi kļūst retāki, samazinās cerošanas koeficients un veidojas tukšas vārpas. Parastā sakņu puve sastopama visos graudaugos, bet vairāk postīga ir miežos.
Vārpu fuzarioze
Vārpu fuzarioze ir liela problēma kviešu sējumos, lai gan šī slimība ir sastopama arī citos graudaugos. Vārpu fuzariozi var ierosināt dažādas Fusarium sugas (biežāk sastopamās: F.culmorum, F.avenaceum, F.poae). Kā viens no vārpu fuzariozes ierosinātājiem tiek minēts arī sniega pelējuma ierosinātājs Microdochium nivale (F.nivale).
Vārpu fuzariozes infekcijas avots ir inficēts sēklas materiāls, inficētas augu atliekas un savvaļas augi. Slimības tipiskās pazīmes ir nelieli gaiši brūni plankumi uz vārpas plēksnēm, kas ar laiku palielinās, un inficētā vārpa daļēji vai pilnībā kļūst bāla. Vēlākās attīstības stadijās veidojas oranži sārti konīdiju spilventiņi. Inficētie graudi ir mazāki, sačokurojušies un pelēcīgi brūnā krāsā. Atsevišķu Fusarium sēņu sugu izdalītie toksīni ir bīstami gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem.
Fuzariozes izplatību veicina silti un mitri klimatiskie apstākļi ziedēšanas laikā, kad sporas ar vēja un mitruma palīdzību iekļūst ziedā. Konvencionālajā lauksaimniecībā tiek praktizēta sējumu profilaktiska apstrāde ar fungicīdiem slimības attīstībai labvēlīgos laika apstākļos, vārpošanas beigās/ziedēšanas sākumā, tomēr, ņemot vērā, ka vārpu fuzariozi var ierosināt dažādas Fusarium sugas sēnes un katrai no tām ir atšķirīga epidemioloģija, ķīmiskā apstrāde ar fungicīdiem veģetācijas periodā ir diskutējama.
Melnplaukas
>Putošā melnplauka ir nopietna problēma miežu (ierosinātājs Ustilago nuda) un retāk kviešu (ierosinātājs Ustilago tritici)
sējumos. Sēne atrodas sēklā, tai dīgstot, sēņotne attīstās kopā ar augu un inficē vārpu jau agrīnā attīstības stadijā. Vārpas saturs tiek pilnībā aizstāts ar sēnes sporu masu, kas atgādina melnus kvēpus. Sporas atbrīvojas, tiklīdz parādās vārpas, atstājot tukšus akotus ar pilnīgu graudu zudumu, neskarta paliek vienīgi vārpas ass.
Sporas izplatās miežu un kviešu ziedēšanas laikā – ar vēju un lietus pilienu palīdzību tās nokļūst uz blakus esošajām veselajām vārpām un inficē tās graudu aizmetņu vietās. Sēne saglabājas grauda iekšpusē līdz nākamajam gadam un sāk dīgt, līdzko sēkla tiek iesēta. Savukārt ārēji inficētie graudi neatšķiras no veselajiem. Ir pierādīts, ka miežu inficēšanās ar U. nuda sporām ziedēšanas laikā izraisa būtisku graudu kvalitātes samazināšanos un, sējot šādu sēklu atkārtoti bez kodināšanas, slimības izplatības risks palielinās.
Slimības izplatība variē atkarībā no sezonas un šķirnes. Graudu inficēšanos ziedēšanas laikā veicina mēreni silti (ap 20 oC) un mākoņaini laikapstākļi. Slimību veicinoši faktori ir pret melnplauku ieņēmīgu šķirņu audzēšana, nepiemērotu agrotehnisko (netiek ievērota augu maiņa) un sējas apstākļu izvēle (auksts laiks veicina inficēšanās risku).
Cietā melnplauka (ierosinātājs T. caries) ir ļoti sena graudaugu slimība, sastopama kopš kviešu kultivēšanas sākuma. Cietā melnplauka biežāk inficē kviešus. Līdzīgi kā putošās melnplaukas gadījumā arī cietās melnplaukas pazīmes kļūst redzamas tikai vārpošanās laikā. Kopumā inficētie augi ir ar nekārtīgām vārpu plēksnēm (vārpu plēksnes vairāk atvērušās) un vārpas ir tumšāk zaļas. Vārpas ir vieglākas, jo graudu vietā ir sorosi (sporu masa, ko pārklāj apvalks), tādēļ gatavošanās laikā tās nenoliecas. Sorosu skaits vārpā var būt atšķirīgs, no dažiem līdz pat visai vārpai. Cietajai melnplaukai ir specifiska smaka, kas jūtama stipras infekcijas gadījumā uz lauka, bet biežāk nokultā graudu masā. Sporas uz graudiem nokļūst kulšanas laikā (vai arī izmantojot ar sporām netīru tehniku, kombainu), tur tās saglabājas līdz sēšanas brīdim un inficē augu sēklas dīgšanas laikā līdz pirmo lapu attīstībai. Inficēšanās apmēri ir lielāki, ja sēklu dīgšana aizkavējas (sējot aukstā un sausā laikā) un laika periods līdz četru piecu lapu izaugšanai ir ilgāks.
Latvijā sastopama arī pundurainā melnplauka (ierosinātājs Tilletia contraversa). Pēc pazīmēm tā ir ļoti līdzīga cietajai melnplaukai. Pundurainās melnplaukas gadījumā inficēto augu stiebri ir ievērojami (26–66%) īsāki un ar lielāku sānu dzinumu skaitu (50% vairāk) salīdzinājumā ar veselajiem augiem. Pundurainās melnplaukas sorosi ir sīkāki nekā cietās melnplaukas sorosi. >Sēne Ustilago hordei ierosina cieto melnplauku citos kultūraugos – pirmām kārtām auzās un miežos, retāk rudzos
Melnie graudi
Melnie graudi (ierosinātājs Claviceps purpurea) ir būtiska rudzu un tritikāles slimība, atsevišķos gadījumos novērota arī kviešu un miežu sējumos. Infekcijas iedarbībā īsto graudu vietā attīstās sklerociji jeb tā sauktie vilka zobi. Tie ir nedaudz izliekti un lielāki nekā graudi, ar melni violetu apvalku. Sklerociji satur indīgus alkaloīdus, tādēļ ar tiem piesārņoti graudi nav lietojami pārtikā un lopbarībā, arī kā sēklas materiāls, jo tas ir pamats jaunai infekcijai.
Pēc pārziemošanas sklerociji dīgst un veido sēnēm līdzīgus veidojumus, kuru galviņās veidojas augļķermeņi ar asku sporām. Asku sporas veidojas ilgstošā periodā, un to izlidošana sakrīt ar ziedēšanas laiku. Sporas inficē augus no ziedēšanas līdz apputeksnēšanai, tādēļ infekcijas izplatība atkarīga no ziedēšanas perioda ilguma. Ziedēšanas perioda ilgums savukārt atkarīgs no šķirnes īpatnībām, kā arī no meteoroloģiskajiem laikapstākļiem. Infekcijas izplatību veicinošs ir lietains un vēss laiks. Sporu izplatīšanās notiek ar vēju.
Ieņēmīgākas ir hibrīdās rudzu šķirnes un šķirnes ar zemāku ziemcietību. Tetraploīdiem rudziem ir smagāki un lielāki putekšņi, vējā tie grūtāk pārnēsājas, kā arī bieži vien to dīgšana ir zemāka. Tādēļ šādos sējumos paliek atklātas (neapputeksnētas) drīksnas, ko inficē C. purpurea. Galvenais infekcijas avots ir sklerociji, kas saglabājas augsnē vai sēklas materiālā. C. purpurea inficē arī savvaļas graudzāles un nezāles (vārpatu), kas var būt infekcijas avots graudaugiem. No graudzālēm ieņēmīgākās ir niedru auzene, sarkanā auzene, pļavas auzene, skareņairene, purva skarene, pļavas skarene, tetraploīdā viengadīgā airene.
Infekcijas iespaidā rodas ražas zudumi (5–10%), jo graudu vietā attīstās sklerociji, blakus sklerocijiem veidojas vāji attīstīti graudi. Tā kā sklerociju attīstībai tiek patērēts liels daudzums barības vielu un tie izaug no 10 līdz pat 50 mm gari, augs novājinās un graudaizmetņi neattīstās vai arī to attīstība tiek pārtraukta.
Melnos graudus var ierobežot pēc rudziem (u. c. ar C. purpurea inficētiem augiem), rudenī veicot dziļu (22–25 cm) augsnes apstrādi. Uzarot augsni un apvēršot velēnu, izbirušie sklerociji nonāk dziļāk augsnē. Atrodoties dziļāk par 6–8 cm, to augļķermeņi pavasarī nespēj sasniegt augsnes virspusi vai arī sklerociji vispār neuzdīgst. Būtiski ir ievērot arī augu maiņu. Tā kā sklerociju dīgtspēja saglabājas vienu gadu, nepieciešams ievērot viena gada periodu starp ieņēmīgajām kultūrām.
Melnos graudus var ierobežot ar kvalitatīvu sēklas materiālu, ziemcietīgu un mazāk ieņēmīgu šķirņu izvēli, savvaļas graudzāļu ierobežošanu (grāvju izpļaušana) sējumu tuvumā, ieņēmīgu nezāļu ierobežošanu, kā arī izmantojot augu aizsardzības līdzekļus (kodnes). Prakse liecina, ka kodnes, kas domātas sakņu puves ierobežošanai, ir efektīvas arī pret sklerociju dīgšanu. Ja laukā jau ir konstatēti melnie graudi, to piesārņojumu graudu kopmasā var mazināt, veicot dalīto ražas vākšanu – atsevišķi izkuļot vietas, kur augi varētu būt ieņēmīgāki pret infekciju, t. i., lauku malas (vismaz 3 m) un platības ar slikti pārziemojušiem vai citādi bojātiem augiem.
Miežu lapu brūnsvītrainība
Miežu lapu brūnsvītrainība (ierosinātājs Drechslera graminea, teleomorfa Pyrenophora graminea) (12. att.) Latvijā izplatīta galvenokārt ziemas miežiem. Sēne aug un attīstās pa saimniekauga vadaudiem, skarot visas auga daļas, tādēļ tās ierobežošanai nepieciešams izmantot sistēmas iedarbības kodni. Infekcijas avots – sēklas materiāls.
Slimības pirmās pazīmes novērojamas jau sēklas dīgšanas laikā. Uz augu lapām paralēli lapu dzīslojumam veidojas brūns blīvs svītrojums. Svītrojuma vietās veidojas plīsumi, un bojātās lapas nokalst. Stipras infekcijas gadījumā savērpjas stiebrs un veidojas deformētas vārpas. Graudi kļūst brūni, īpaši dīgļa rajonā.
Sēnes attīstībai un izplatībai labvēlīgi laikapstākļi ir gaisa temperatūra ap 20 oC, augsts gaisa mitrums, veicinošs faktors – slāpekļa mēslojuma pārbagātība.
Dzeltenā rūsa
Dzeltenā rūsa (ierosinātājs Puccinia striiformis) īpaši postīga ir kviešu un tritikāles sējumos, atsevišķos gadījumos novērota arī miežos un rudzos. Slimība izplatās perēkļu veidā atsevišķās vietās sējumā. Dzeltenās rūsas infekcijas iedarbībā uz auga (lapām, lapu makstīm, stiebriem, vārpu un ziedu plēksnēm, akotiem un graudiem) veidojas oranži dzeltenu sporu spilventiņi (uredosporas). Rūsa inficē tikai dzīvās augu daļas, un uz lapas paralēli dzīslām veidojas hlorotiskas svītras ar cieši sablīvētām uredosporām (13. att.). Slimībai progresējot, paralēlās svītras saplūst un stipras infekcijas gadījumā nosedz visu lapu. Inficētās lapas plaisā, rullējas un nokalst. Slimības pirmie simptomi var būt gan uz augšējām, gan apakšējām lapām, parasti tā skar augšējās, jaunās lapas, jo rūsa izplatās ar vēju lielos attālumos. Traucētas asimilācijas un pastiprinātas elpošanas dēļ inficētie augi atpaliek augšanā.
Ražas zudumu apjoms atkarīgs no inficēšanās laika un pakāpes. Slimības intensitāte 5% apjomā stiebrošanas fāzē var samazināt ražu līdz pat 75%, savukārt tāda pati slimības intensitāte piengatavības fāzē ražu samazina līdz 15%. Spēcīga karoglapas un vārpas plēkšņu inficēšanās piengatavības fāzē var izraisīt arī lielākus ražas zudumus.
Stipras infekcijas gadījumā ražas zudums var būt 40 līdz 50%. Augsta augu infekcijas pakāpe samazina 1000 graudu masu. P. striiformis inficē atsevišķas šķirnes. Nav arī novērots, ka inficēti kvieši varētu inficēt citus graudaugus, jo parasti sastopamas specifiskas dzeltenās rūsas formas.
Infekcijas avots ir augu atliekas, savvaļas stiebrzāles, sadīgušie ziemāji un, iespējams, arī graudi. Slimība pārziemo uredosporu vai micēliju veidā un pavasarī inficē vasarājus. Slimības attīstību veicinoši apstākļi ir silta ziema un agrs pavasaris. Inficēšanās var notikt jau 3 oC temperatūrā.
Sēklas jākodina
Sēklas materiāla kodināšana ir viens no efektīvākajiem pasākumiem sēklas infekcijas ierobežošanā. Lai slimības ierobežošana būtu pēc iespējas efektīvāka, sēklu kodināšana ir jāveic kvalitatīvi, izmantojot Latvijā reģistrētas kodnes attiecīgas slimības ierobežošanai. Informāciju par izmantojamajām kodnēm var uzzināt Valsts augu aizsardzības dienesta mājas lapā Latvijas Republikā reģistrēto augu aizsardzības līdzekļu sarakstā vai arī konsultējoties ar augu aizsardzības speciālistiem.
