Sapņotājs ar homoseksuālista dvēseli 1
Kurts Donalds Kobeins (1967–1994)
NODARBOŠANĀS: mūziķis (dziesmu tekstu autors, ģitārists), grupas “Nirvana” dibinātājs un līderis.
Par savu liktenīgo “atradumu” Kortnijas Lovas veidolā Kurts Kobeins teicis, ka jūtoties laimīgāks nekā jebkad. Beidzot viņš esot atradis cilvēku, kurš ir absolūti līdzīgs viņam. Un esot pilnībā vienalga, kas ir šis cilvēks – vīrietis, sieviete, hermafrodīts vai ēzelis. “Galvenais, ka mēs esam piemēroti viens otram.”
Kopā ar šo mežonīgo blondīni viņš atkal jutās kā reiz bērnībā, kad pasaule vēl šķita krāsaina un viņš ticēja, ka cilvēki piedzimuši, lai dzīvotu, nevis lai mirtu. Atminoties savu bērnību, viņš reiz nostalģiski teicis, ka bija neiedomājami laimīgs bērns – visu laiku klaigājis un dziedājis, nav spējis rimties un bijis pa īstam laimīgs. Bet bērnība piepeši izbeidzās, kad viņa vecāki – Vendija, kura strādāja par viesmīli, un Dons, kurš bija automehāniķis, nolēma šķirties. Kurtam tad bija nedaudz vairāk par septiņiem gadiem. Beidzās viņa bērnība, un tieši tad arī sākās viņa grimšana melnajā caurumā.
13 gadu vecumā viņš izpīpēja pirmo marihuānas cigareti. Vēlāk pieslēdzās arī “smagā artilērija” – heroīns un LSD. Kurts “Dienasgrāmatās” rakstījis, ka “visa šī zāle, visa šī itin kā pieradumu neizraisošā, nekaitīgā, glābējcigarete ar marihuānu sabojāja nervus, sagrāva atmiņu un lika izjust vēlmi sabojāt skolas ballīti”. Proti, tā vienkārši nekad nebija pietiekami spēcīga, tādēļ viņš allaž gāja tālāk. Pasaule viņam rādījās vienā krāsā – melnā. Lielākās cerības viņš lika uz nāvi, nevis uz dzīvi, jo patiešām ticēja, ka pēc nāves dvēsele turpina dzīvot un beidzot kļūst laimīga. Par viņa vienīgo patieso sabiedroto, ar kuru viņš dalījās savās sirdssāpēs, kļuva tēvoča Čaka dāvātā ģitāra.
Pēc šķiršanās no Kurta tēva Vendija izmisīgi centās atrast sev kādu labāku par viņa tēvu, taču viņai īpaši neveicās. Iespējams, viņa vēl nebija domājusi par savu lomu un vietu šajā dzīvē, un to, uz ko viņa vispār šajā dzīvē var cerēt.
Kad Kurts atteicās stāties mākslas koledžā, bet augu dienu strinkšķināja ģitāru savā istabā, viņa piedāvāja viņam divas izvēles: vai nu atrast darbu, vai meklēt citu dzīvesvietu. Kurts izvēlējās pēdējo. Viņš nakšņoja draugu un gadījuma paziņu dzīvokļos un kādu laiku pat mitinājās zem tilta. Lieki piebilst, ka iepazīšanās ar dzīves padziļināto variantu viņa drūmajam pasaules redzējumam nepievienoja ne kripatiņas saules gaismas, toties iemācīja godīgumu. Katra diena bija kā atklāsme, kaut kas daudz svarīgāks par to, ko māca skolā. “Visu savu dzīvi es neticēju tām lietām, par ko raksta vēstures mācību grāmatās, un vairumam no tā, ko man mācīja skolā. Bet tagad esmu secinājis, ka neesmu tiesīgs spriest par kādu, pamatojoties vien uz to, ko esmu izlasījis grāmatās. Es vispār neesmu tiesīgs par kaut ko spriest. Tāda ir mācība, ko esmu apguvis…”
Arī meitenes nespēja drūmo puisi uzmundrināt. Kurts atzinis, ka viņa skolā nebija nevienas pievilcīgas meitenes: visām bija kaut kādas briesmīgas frizūras un vēl šausminošāka uzvedība. Tieši tad viņš nolēma, ka ir vērts uz laiku pievērsties… homoseksuāliem kontaktiem. Kurts pat sācis lepoties ar to, ka it kā ir homoseksuālis, lai gan patiesībā tāds nemaz nebija. Kurts atzinis, ka viņam vienkārši patika radīt konfliktsituācijas. Kad viņu uzskatīja par pretīgu un nožēlojamu, tas viņam izraisīja zināmu satraukumu.
