Māris Antonevičs: Runas par amatu pārdali kļūst arvien skaļākas 9
Kad Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis nesen paziņoja, ka koalīcijas līgums “pēc būtības” vairs nav spēkā, politiskajās aprindās, šķiet, neviena uzacs neietrīcējās. Sak, liela muiža, it kā no tā koalīcijas līguma vispār kaut kas būtu atkarīgs! Žurnālistiem tas bija iemesls pāris televīzijas sižetiem un avīžrakstiem par “kašķi” koalīcijā. Kašķa gan tā īsti pat nebija, jo partiju atšķirīgais viedoklis par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību bija labi zināms. Šoreiz formāli koalīcijas līguma pārkāpēji izrādījās “Vienotība” un Nacionālā apvienība, jo abu partiju atbalstītie Satversmes grozījumi par atklātām prezidenta vēlēšanām nebija ieguvuši vienprātīgu koalīcijas atbalstu un tos it kā nemaz nedrīkstēja iesniegt parlamentā. Bet ZZS līderis par to neizskatījās sašutis, drīzāk apmierināts. Skaidrs, ka katrai partijai ir savas intereses un koalīcija ir tikai formāts, kas kādu laiku mēģina šīs intereses saturēt kopā. Taču, ja partijai ir kādi īpaši nolūki darīt citādi (par iemesliem paklusēsim), tad nekāds koalīcijas līgums to neatturēs.
Rupjš salīdzinājums – Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padomi, kas it kā ir pasaulē galvenā atbildīgā institūcija par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu, arī var uzskatīt par tādu “koalīciju”, tomēr reti kurš to būtu gatavs atzīt par efektīvu mehānismu. Skaidrs, ka ANO Drošības padomes pastāvīgo locekļu (ASV, Lielbritānijas, Francijas, Krievijas un Ķīnas) intereses ir atšķirīgas un reizēm pat pretējas, bet katrai no tām vienmēr azotē ir “veto” tiesības, ar ko apturēt lēmumu pieņemšanu. Tāpēc apspriest jautājumus, kuros ir atšķirīgi viedokļi, pat nav lielas jēgas, lai gan to, protams, turpina darīt, jo tā pienākas.
Arī Latvijas valdošā koalīcija no lēmumiem, par kuriem nav vienprātības, lielā mērā ir spiesta izvairīties. Var arī neizvairīties, bet tas tikai nozīmētu, ka tā lēnām tuvina pati savu galu. Vēl jau svaigā atmiņā tā paša Brigmaņa izteikums pēc 12. Saeimas vēlēšanām, neilgi pirms Laimdotas Straujumas Ministru kabineta apstiprināšanas: “Ir visi priekšnoteikumi, lai valdība pēc laika mainītos…” Kad? Eksperti kā pirmo kritisko punktu kalendāros atzīmējuši Valsts prezidenta vēlēšanas, paredzot, ka diez vai koalīcijas partijas balsos par vienu prezidenta kandidātu vai arī šis balsojums vienkārši būtu labs brīdis politiskās ietekmes un amatu pārdalei. Lai gan šobrīd partijām it kā būtu jāsauc nākamā Valsts prezidenta kandidatūras, tieši tā ir pagaidām noslēpumainākā daļa, kamēr visi jau zina, ka nākamā Ministru prezidente noteikti būšot Dana Reizniece-Ozola, bet nākamais Saeimas priekšsēdētājs – Gundars Daudze. Abi no ZZS. Tas pat esot slepenā sanāksmē Republikas laukumā apspriests, zina teikt kāds no “Vienotības” noklīdis biedrs. Varbūt arī tā. Tomēr, ja visas kārtis paredzēts iedalīt zaļzemniekiem, kas tad paliktu citiem? Būtiskākais par aizkulisēs apspriestajām amatu pārdalēm ir tas, vai tās iezīmētu arī kādu politiskā virziena maiņu. Par to gan ir vērts raukt uzacis un uztraukties.
