Ko zinām par VDK 2
Kamēr nesaskaņa ar Tieslietu ministriju kavē Latvijas PSR VDK dokumentu izpētes komisijas darba sākšanu, tikmēr Okupācijas muzeja vēsturnieks Ritvars Jansons (šobrīd jau Saeimas deputāts no NA) un literāte Rudīte Kalpiņa sagatavojuši elektronisko izdevumu “VDK/Post Scriptum Nr. 2015”, kurā apkopots Latvijas vēsturnieku līdz šim paveiktais VDK kā Latvijas PSR represīvās iestādes darbības pētniecībā un ieskicēts nākotnē veicamais.
Ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu tapušais izdevums jāmeklē Okupācijas muzeja interneta vietnes “okupacijasmuzejs.lv” sadaļā “Izziņai”, un izdrukātā veidā tam ir 48 lappuses. Jāuzsver, ka informatīvais materiāls pieejams tikai elektroniski, taču jebkurš to var izdrukāt no muzeja mājaslapas. Saturiski tā ir esence visam pēdējos vairāk nekā divdesmit gados VDK darbības noskaidrošanā izdarītajam. Vēsturnieks Ritvars Jansons, iepazīstinot ar darbu, atzina, ka sabiedrību tomēr visvairāk interesē VDK darbība 60. – 80. gados, tātad laikā, kuru lielākā daļa Latvijas ļaužu piedzīvojusi. Tāpēc izdevumā ielikta atsevišķa nodaļa par 1967. gadā ar PSRS kompartijas centrālkomitejas lēmumu izveidoto PSRS VDK 5. jeb Ideoloģiskās pretizlūkošanas (politiskās izspiegošanas) pārvaldi. Latvijas PSR VDK 5. daļas struktūras nodarbojās ar latviešu trimdas organizācijām, kontrolēja radošo inteliģenci, studentus, uzmanīja politiski represētos, ebrejus, reliģiskās konfesijas, specializējās rokrakstu ekspertīzē un ieroču identifikācijā. Tieši VDK 5. daļas darbība mūsdienās visbiežāk nonāk sabiedrības intereses lokā.
Izdevumā atrodamu materiālu uzskaitījums sanāktu garš – tur ir svarīgāko lēmumu par Latvijas PSR VDK likvidāciju un ierobežošanu, kā arī VDK darbiniekus skarošās Latvijas likumdošanas hronoloģija; fragmenti no 1991. – 1994. gada preses materiāliem, intervijām; uzskaitīti Latvijā pieejamie VDK arhīvu materiāli; raksts par slavenajiem “čekas maisiem”; intervijas ar vēstures doktoriem Aināru Bambalu un Ritvaru Jansonu, kuri Latvijas PSR represīvo iestāžu pētniecībā uzkrājuši krietnu pieredzi. Sniegts gan Bambala doktora darba “Represijas un sabiedrības kontrole Padomju Latvijā”, gan Jansona “Latvijas PSR drošības iestādes – okupācijas režīma mugurkauls” pārstāsts; dots svarīgākās VDK tematikai veltītās literatūras saraksts.
“Izdevuma mērķis ir izvilkt gaismā vēsturnieku veikumu; dot iespēju ielūkoties materiālos, kas faktiski jau ir izveidoti un pieejami; rosināt sabiedrību lasīt, apzināt, kritiski domāt, vērtēt un analizēt,” teic izdevuma idejas autore un redaktore Rudīte Kalpiņa. Viņa ir pārliecināta, ka Latvijas akadēmiskā vide pati dara pārāk maz, lai tās pētījumi nonāktu pie sabiedrības populārā izklāstā. Savukārt Jansons aizrāda, ka VDK darbība Latvijā joprojām apvīta stereotipiem un kļūdainiem pieņēmumiem. Bieži jāsastopas ar uzskatu, ka aģenti informatori bijuši teju galvenie represīvajā sistēmā, taču “varas ķēde no Maskavas līdz Rīgai bija ļoti sarežģīta, un tajā iesaistījās ne tikai VDK, bet arī citas padomju institūcijas ar kompartiju priekšgalā”. Runājot par Tieslietu ministrijas pārraudzībā nonākušās VDK dokumentu izpētes komisijas darbu nākotnē, Jansons minēja, ka tai noteikti būtu jāskata VDK saistība ar Komunistisko partiju, jo čeka nepastāvēja atrauti no PSRS varas sistēmas. Būtu arī jātiek vaļā no tendences, kas gan raksturīga ne tikai Latvijai, ka, runājot par slepeno dienestu darbības atmaskojumiem, bieži vairāk vērā tiek ņemtas represētāju, ne viņu represēto cilvēku intereses. Tiek aizmirstas upuru tiesības. “Neder tādas pamācības, ka viss bijušais vienā dienā jāaizmirst, jāsāk no “baltas lapas” un tad nu varēs attīstīt tālāk sociāli integrētu sabiedrību,” tā Jansons.
