Viņa ne tikai izaudzināja deviņus bērnus, bet arī … Ko zinām par Latvijas “pirmo lēdiju”? 1
14. septembrī svinēsim 160 gadu jubileju, kopš dzimis mūsu pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste. Lielu atbalstu jaunās Latvijas valsts izveidošanā un nostiprināšanā viņam sniedza dzīvesbiedre Justīne Čakste, kas ne tikai izaudzināja deviņus bērnus, bet arī aktīvi iesaistījās sabiedrības dzīvē.
Valsts prezidenta dzīvesbiedrei mūsdienās arī Latvijā tiek piekabināts no amerikāņiem aizgūtais apzīmējums “pirmā lēdija”; tad nu mūsu pirmā prezidenta Jāņa Čakstes sievu Justīni droši vien varētu saukt par “pirmo lēdiju”.
Taču skaidrs, ka Justīne Čakste nebija vis kāda smalka lēdija, kuras dzīve grozās ap svinīgiem banketiem un modes skatēm, bet gan kārtīga latvju sieviete, kas mācēja parūpēties gan par savām deviņām atvasēm, gan par lauku saimniecības iekopšanu, gan par valsts lietām.
“Mēs viņu varam sumināt kā īstu Latvijas māti, kas siltu sirdi auklējusi ne vien savu ģimeni, bet visu latvju tautu,” pirmās brīvvalsts laikā rakstīja žurnāls “Zeltene”, svinot prezidenta kundzes 60 gadu jubileju.
Justīne ir dzimusi 1870. gada 28. novembrī; viņas dzimtas saknes ir Piebalgas pusē, bet bērnība pavadīta Rīgā. Justīnes tēvs Fridrihs Vesers bija pazīstams lieltirgotājs un rosīgs sabiedriskais darbinieks, viens no Rīgas Latviešu biedrības dibinātājiem un runasvīriem.
“Veseru mājā apgrozījās Krišjānis Kalniņš, Andrejs Pumpurs, brāļi Kaudzītes, Rūdolfs Blaumanis un citi, iedēstot Justīnes sirdī tautas mīlestību,” raksta vēsturnieks Ādolfs Šilde.
Justīne mācījās Rīgas Vācu meiteņu ģimnāzijā, jo tolaik latviešu meitenēm nav bijis atsevišķas skolas. Viņa apmeklēja arī mūzikas skolu un Rūdolfa Blaumaņa vadīto literatūras pulciņu (Blaumanis bija iemīlējies Justīnes māsā Leontīnē, bet tā viņu atraidīja).
Apbrīnojami skaista
Justīne ar juristu, Jelgavas Latviešu biedrības vadītāju Jāni Čaksti iepazinās 1890. gada vasarā, kad abi satikās kādā pasākumā Jūrmalā. Drīz vien uzplauka abpusējas jūtas, un 1891. gada jūnijā viņi apprecējās.
Justīnei tolaik bija tikai 20 gadu, Jānis bija par 11 gadiem vecāks. “Justīne kļuva par Jāņa līdzgaitnieci visās lietās,” stāsta Jāņa Čakstes memoriālā muzeja “Auči” gide Ineta Freimane.
Čakste jau tolaik bija sabiedriski aktīvs ne tikai kā Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks, bet arī kā laikraksta “Tēvija” redaktors un izdevējs.
Viņa līdzgaitnieki raizējās, ka pēc apprecēšanās jaunā sieva mudinās Čaksti vairāk pievērsties ģimenes dzīvei, taču bažas nepiepildījās: Justīne ne tikai atbalstīja vīra sabiedrisko darbību, bet arī pati iesaistījās tajā, piemēram, deva savu artavu ceturto Vispārējo latviešu dziesmu svētku sarīkošanā 1895. gadā Jelgavā (tie joprojām ir vienīgie Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas notikuši ārpus Rīgas).
Gatavojoties svētkiem, Čakstes savā mājā uzņēma visu tālaika latviešu mūzikas ziedu: brāļus Jurjānus, Jāzepu Vītolu, Ernestu Vīgneru u. c. Viens no Jurjāniem esot saņēmis namamātes aizrādījumu nebojāt viņas dēliem dzirdi, kad pūtis mežragu zēniem pie pašas auss (Čakstes vecākie dēli Visvaldis un Mintauts bija vien pāris gadus veci).
Mūzikas profesors Ludvigs Bētiņš savās atmiņās raksta: “Ceturtos Vispārīgos dziesmu svētkos Čakstes kungs jau bija apprecējies. Mēs ar tēvu bijām ielūgti pusdienās. No liela svara tas, ka toreiz Čakstes nams bija laikam priekšzīmīgākais Latvijā. Priekš manis kā mākslinieka bija no svara, ka Čakste ar kundzi ne tikai izturējās laipni, bet runāja bez mazākām “manierēm” – mierīgi un katram patīkami. Pieminēšu vēl, ka Čakstes kundze bija jauna, lielā mērā stalta un apbrīnojami skaista.” Arī daudz vēlāk, jau pēc prezidenta nāves izdotā piemiņas rakstu krājuma “Latvijas pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste” autori uzsver, ka Jāņa un Justīnes attiecības vienmēr bijušas ļoti saskanīgas: “Ka Jānis Čakste savā dzīvesbiedrē bija atradis īstu draugu, to arvienu liecināja tā apbrīnojamā attiecību harmonija, kas valdīja viņu starpā un ko novēroja ikviens, kam bijusi izdevība kaut laiciņu pabūt viņu namā.”
Karā zaudēja dēlu
Laika posmā no 1892. līdz 1909. gadam Justīne laida pasaulē deviņus bērnus: piecus dēlus un četras meitas. Mierīgo dzīvi iedragāja Pirmais pasaules karš, kas Čakstēm, kā jau daudzām latviešu ģimenēm, sagādāja smagus likteņa triecienus.
Vecākais dēls Visvaldis bija armijas virsnieks, 1915. gada vasarā viņš tika ievainots un nomira Daugavpils hospitālī, aizejot mūžībā 23 gadu vecumā. Justīne tikmēr palīdzēja glābt citus karavīrus, uzņemoties vadīt Sarkanā Krusta lazareti Jelgavā.
Šo darbu viņa pildīja ļoti apzinīgi, ne velti ievainotie karavīri izteikušies, ka Jelgavas lazaretē pat gulēt uz grīdas būtu daudz patīkamāk nekā citu slimnīcu gultās.
Vāciešu ofensīvas dēļ Čakstes devās bēgļu gaitās un nonāca Tērbatā, kur Jānis uzņēmās bēgļu komitejas vadību, arī Justīne aktīvi iesaistījās bēgļu sadzīves atvieglošanā.
Čakstes vēl pāris gadus nevarēja atgriezties Latvijā, bēgļu gaitās viņi nonāca līdz Kazaņai, bet Pirmā pasaules kara beigas 1918. gada rudenī beidzot deva iespēju sākt mājupceļu uz dzimteni.
1918. gada 11. novembrī, kad Jānis Čakste atgriezās savās dzimtas mājās “Aučos”, viņš ieraudzīja, ka māja palikusi bez logiem, istabas tukšas, visas mēbeles aizvestas.
Nebija pat kur gulēt un apsēsties, tādēļ Čakste steigšus ķērās pie izpostītās saimniecības atjaunošanas. Šajā darbā Jāni Čaksti pārsteidza ziņa, ka viņš ievēlēts par Tautas padomes priekšsēdētāju.
Čakste nevarēja ierasties uz Latvijas Republikas proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī Rīgā, bet tūlīt pēc tam viņš ar lielu atbildību ķērās pie jaunās valsts stiprināšanas.
Latvijai netrūka ienaidnieku, tādēļ par savu valsti latviešiem vēl nācās izliet asinis Brīvības cīņās. Arī sievietes nestāvēja malā šajā cīņā, un 1919. gadā tika izveidots Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss, par kura pirmo vadītāju kļuva Justīne Čakste.
Sieviešu korpusa dalībnieces rūpējās par Latvijas armijas karavīru ēdināšanu, apģērba nodrošināšanu, ievainoto karavīru ārstēšanu, arī kritušo apbedīšanu. Justīnei arī pašai nācās “paostīt pulveri”: reiz viņa Rīgas centrā saelpojusies indīgās gāzes un bija spiesta pāris dienas pavadīt gultā. Citreiz viņai pie kājām nokritis ienaidnieka raidītais lādiņš, bet, par laimi, bumba nav sprāgusi.
Rīgas pilskundze
Kad jaunā valsts bija uzvarējusi Neatkarības karā un nedaudz nostiprinājusies, 1922. gadā tieši Jānis Čakste tika ievēlēts par pirmo Valsts prezidentu. Tas nozīmēja, ka arī Justīnei bija jāmācās apgūt jaunus pienākumus.
“Liels uzdevums bija iekopt Rīgas pili latviešu tradīcijās, kas viņai kā valsts pirmajai dāmai bija jādara. Daudzie rauti, ārzemju sūtņu pieņemšana un citi pienākumi prasīja lielu darbu un zināšanas. Rīgas pilī latviešiem tobrīd vēl nebija iedzīvotu tradīciju, viss jāatrod no jauna, pirmo reizi. Un daudz ko te saglāba zemgalieša aristokrātisms un staltās piebaldzēnietes iznesība un gaume. Mēs šo laiku pieminam kā skaistāko Latvijas valsts patstāvības posmu, pilnu cieņas, bez ārēja skaļuma un liekas greznības,” vēlāk rakstīja arhitekts Roberts Legzdiņš, kurš bija tuvs Čakstes ģimenei, projektējis prezidenta jauno māju “Aučos” (Legzdiņš apprecējās ar rakstnieka Kārļa Skalbes meitu un Otrā pasaules kara beigās kopā ar Čakstēm devās trimdā uz Zviedriju).
Justīne rūpējās arī par Latvijas jaunās paaudzes audzināšanu, līdz 1926. gadam viņa bija Gaidu centrālās organizācijas vadītāja.
Jānis Čakste reiz bija vērsies pie latvju sievietēm ar aicinājumu vairot latviešu skaitu, jo tad, ja katrā latviešu ģimenē būtu seši bērneļi, Latvijas iedzīvotāju skaitu jau vienas paaudzes laikā varētu palielināt no 2,5 līdz 7,5 miljoniem. Pats savus deviņus bērnus Čakste mīlējis, bet nav lutinājis.
“Audzināšanā nebija pārāk stingrs režīms, bet, sekodams katra bērna dabai, prata viņus vadīt pēc sava prāta, neierobežojot bērna brīvību. Viņš necieta bezdarbību un tāpēc atbalstīja ikkuru darba lauku, kādu to katrs bērns bija izvēlējies,” atcerējās Čakstes laikabiedri. “Mācaities un krājiet zinības, tā ir manta, ko jums neviens nevar atņemt,” mēdzis teikt Čakste.
Ģimenes traģēdija
Latvijas pirmais Valsts prezidents aizgāja mūžībā 1927. gada 14. martā. Pēc dzīvesbiedra nāves Justīne attālinājās no sabiedriskās darbības, vairāk pievērsās savai ģimenei, mazbērnu audzināšanai.
“Pēc vīra nāves Čakstes kundze vēl vairāk noslēdzās savā ģimenē. Tā jau bija tik kupla un tās dažādie locekļi saistīti mūsu valsts dzīves dažādās nozarēs, ka pa pilnam veda arī prezidenta kundzi saskarē ar dzīvi. Viens no laimīgākiem brīžiem prezidenta kundzei, domājams, bija jaunākās meitas Dailas laulības ar Paulu Zemgalu, mūsu otrā Valsts prezidenta Gustava Zemgala dēlu,” rakstīja Kārļa Skalbes dzīvesbiedre Lizete Skalbe.
Justīnei jau 30. gados bija veselības problēmas, kas saasinājās pēc padomju okupācijas režīma ienākšanas Latvijā. Padomju vara apcietināja prezidenta meitu Maigu, kas 1941. gadā ar bērniem tika izsūtīta uz Sibīriju.
Okupācijas režīms nosprieda, ka bijušā prezidenta kundzei Rīgā ir pārāk liels dzīvoklis, tādēļ lika uzņemt jaunus īrniekus. Justīni no nevēlamiem kaimiņiem izglāba Kārlis Skalbe, kas pie viņas ievācās kā apakšīrnieks.
Čakstes dzimtai pēc tam nācās ciest arī no vācu okupācijas režīma, jo nacisti izrēķinājās ar prezidenta dēlu Konstantīnu Čaksti. Viņš bija iesaistījies pretošanās kustībā un kļuvis par Latvijas Centrālās padomes vadītāju, mēģinot atjaunot neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti.
1944. gada aprīlī Konstantīnu apcietināja gestapo, viņš tika ieslodzīts Salaspils koncentrācijas nometnē, vēlāk pārvests uz tagadējo Polijas teritoriju, kur nomira 1945. gada februārī.
Sapnis par dzimteni
Justīnes mūža pēdējais posms sākās 1944. gada vasarā, kad viņai ar dēlu Ģediminu, meitu Dailu un mazbērniem nācās pamest “Auču” mājas un doties bēgļu gaitās.
Sākumā viņi atrada patvērumu Iecavas pagastā, bet padomju karaspēka tuvošanās lika doties tālāk: uz Jūrmalu, tad pa piekrastes ciemiem dziļāk Kurzemē, līdz rudenī viņi bija nonākuši Jūrkalnē, kur gaidīja iespēju ar laivām pārcelties uz Zviedriju. Roberts Legzdiņš atceras, ka Lāčplēša dienā, 1944. gada 11. novembrī, viņš aiznesis prezidenta kundzei pusdienas.
“No gultas pieceļas Justīne Čakste, tikpat stalta tagad Jūrkalnes zvejnieku ciemā, kur liktenis viņu atvedis līdz ar citiem latviešu bēgļiem, kā kādreiz šai dienā Rīgas pilī, kad visa jaunās Latvijas valsts vadība gatavojās lielai svētku parādei.”
Vēl pēc pāris nedēļām Čakstes beidzot sagaidīja kuģīti, kas viņus līdz ar citiem bēgļiem nogādāja Gotlandē. Zviedrijas varas iestādes pret bijušo Latvijas prezidenta kundzi, kas savulaik bija apbalvota ar zviedru ordeni, izturējās bez jebkādām privilēģijām, viņai nācās kādu laiku pavadīt karantīnā un bēgļu nometnē.
Justīnes bērni vēlāk iekārtojās darbā, bijušais “Auču” saimnieks Ģedimins kļuva par parastu fabrikas strādnieku. Mūža pēdējos gadus Justīne pavadīja nelielā dzīvoklītī Stokholmas priekšpilsētā Solnā.
Līdz pat pēdējai stundiņai viņas naktsgaldiņa atvilktnē glabājās “Auču” ārdurvju atslēga, jo Justīne cerēja, ka kādu dienu varēs atgriezties savās mājās.
“Aizvien arī dzirdēju viņu sakām: “Vai drīz atgriezīsimies Latvijā?” Šis jautājums atkārtojās ik gadus, pie ikkatra apmeklējuma,” stāstīja Lizete Skalbe.
Justīne Čakste nodzīvoja garu mūžu, viņa aizgāja aizsaulē 1954. gada 28. aprīlī. Lai arī dzīves laikā viņai tā arī netika dota iespēja atkal redzēt dzimto zemi, Justīne pēc dažiem gadu desmitiem tomēr atgriezās dzimtenē.
1990. gada vasarā, kad latvieši atkal varēja elpot brīvības gaisu, Justīnes pīšļi tika pārapbedīti Meža kapos, un viņa beidzot varēja atdusēties līdzās savam Jānim.
Uzziņa
Čakstes bērni
* Visvaldis (1892–1915): armijas virsnieks, kritis Pirmā pasaules kara cīņās.
* Mintauts (1893–1962): jurists, apprecējās ar Antona Benjamiņa meitu Martu, trīs bērni. Miris trimdā Zviedrijā.
* Janīna (1896–1978): precējusies ar mācītāju, Saeimas deputātu Jāni Teriņu, divi bērni. Mirusi trimdā Zviedrijā.
* Ģedimins (1897–1979): brīvvalsts laikā vadījis “Auču” saimniecību, neprecējies, miris trimdā Zviedrijā.
* Ringolds (1898–1967): ārsts, vadījis Liepājas un Jelgavas slimnīcas, četri bērni.
* Konstantīns (1901–1945): jurists un politiķis, Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs, nacistu represiju upuris. Divi bērni.
* Aldona (1902–1991): tēlniece, precējusies ar Latvijas armijas ģenerāli Verneru Tepferu, trīs bērni. Mirusi trimdā Zviedrijā.
* Maiga (1904–1984): precējusies ar juristu Teodoru Šīronu, divi bērni, 1941. gada jūnijā ar bērniem izsūtīta uz Sibīriju.
* Daila (1909–2004): precējusies ar Valsts prezidenta Gustava Zemgala dēlu Paulu, četri bērni, mūža otro pusi pavadīja trimdā Zviedrijā.
Leģenda
Jānim un Justīnei Čakstēm bija pieci dēli un četras meitas. “Mani dēli un viņu vīriešu kārtas pēcteči mantos Čakstes uzvārdu, bet ko varētu mantot manas meitas un viņu meitas?” prātojis Čakste.
Viņš licis izgatavot četrus vienādus gredzentiņus ar emaljā veidotu putniņu: čakstīti uz ozola zariņa. Tajā iegravēts meitas vārds un dāvināšanas gads: 1924. Saskaņā ar leģendu gredzentiņa nēsātājām un viņu pēctecēm būs jāsatiekas ik pa 100 gadiem Jāņa Čakstes dzimšanas dienā. Pirmoreiz tas būtu 2024. gada 14. septembrī. Tikšanās vieta: Meža kapos pie Čakstes pieminekļa.
