Ko vīrietis patiesībā domā? Saruna ar romāna “Ja vīrietis prastu runāt” autoru Oskaru Vizbuli 0
Linda Kusiņs-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Oskars Vizbulis (1973) ir rīdzinieks ar saknēm un sirdi Ventspilī. Studējis filozofiju un 23 gadus strādājis žurnālistikā. Pēcāk pārgājis ierakumu otrajā pusē – pievērsies sabiedriskajām attiecībām. Romāns “Ja vīrietis prastu runāt” ir viņa otrā grāmata, kaut arī hronoloģiski tapusi pirms stāstu krājuma “Pēcjēzus vecuma sviests”, kas iznāca 2019. gadā.
Oskara Vizbuļa jaunais romāns ļauj ielūkoties vīrieša iekšējās pasaules dzīlēs, apjaušot viņa pretrunīgās izjūtas, skarbās pārdomas un nebeidzamās ilgas. Bet tad vīrietis sāka runāt, jo sievietes vienmēr vīriešiem pārmet, ka tie visu laiku klusē. Kas notika, kad vīrietis sāka runāt? Un vai sievietes maz vēlas dzirdēt, ko vīrietis tiešām domā?
Par ko īsti ir grāmata? Pats autors apgalvo: “Ja vīrietis prastu runāt” ir apliecinājums tam, ka mīlestība ir vienīgais, kas ļauj tikt pāri tam tiltam, kas mūs nes pretī nezināmajam, ko savā valodā dēvējam par beigām. Jo, ja ir bijusi mīlestība, varbūt beigu nemaz nav?”
Oskars Vizbulis teic: “Bet ko es zinu par dzīvi? Ko es zinu par šo pasauli? Strikti ņemot, pilnīgi neko. Dzīve kā ekskursija vienas dienas garumā, kurā palaikam tev kāds izgāž dzeramo, nosper sviestmaizi, iedur mugurā sarūsējušu makšķerāķi.
Dzemdību zālē, kurā nācu pasaulē, uz sienām nebija plakātu ar uzrakstiem “Laipni lūdzam taisnīgajā un godīgajā pasaulē!”, tādēļ man nav nekādu iespēju iebilst.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Oskara Vizbuļa grāmatas “Ja vīrietis prastu runāt”
Pirmā mīlestība
Cilvēku attiecības zināmu laika sprīdi līdzinās dzērāja kāpienam kalnā. Tas iet, iet, sāk svārstīties, un nav saprotams, vai vispār būs spējīgs turpināt gājienu augšup. Tāpat attiecībās ir brīdis, kad abi sāk saprast, ka pavisam drīz nebūs iespējams pateikt, kur viens sākas, bet otrs beidzas. Abi būs kļuvuši par vienu veselu, un kāda atšķirība, kurš nēsā tā lielāko daļu. Tā proporcijas jau katru dienu mainās. Diemžēl ar pirmo iemīlēšanās reizi to nav iespējams saprast.
Kāda bija mana pirmā iemīlēšanās? Tā sākās manu filozofijas studiju laikā, šķiet, otrā kursa vidū.
Bija janvāris. Mūsu kopmītnes Iļģuciemā bija klasiskas hruščovkas, tikai dzīvokļos nemita mietpilsoņi, bet studenti. Katrā istabiņā pa trim četriem, bet, ja gadījās kāda studentu ģimenīte, tai atvēlēja atsevišķu istabu. Tajās nevarēja uzvesties īpaši skaļi, piemēram, dzērumā nesakarīgi aurot dziesmas, pavadot tās ar tukšu plastmasas pudeļu dauzīšanu pret galdu līdz pieciem no rīta, tā ka prusaki no tik mežonīga trokšņa mirtu nost. Bija arī dzīvokļi, īsti velna pakaļas caurumi, tajos varēja iemitināt prātīgu studentu, šaha čempionu, pēc pāris mēnešiem viņš jau bija neglābjams žūpa. Lai uzlāpītos, par naudu, ko apkārtējie sameta, bija gatavs masturbēt līdz ejakulācijai. Tā kā bieži šādu izpriecu apkārtējie pieprasīja dienā, vienīgā jaunā šahista prasība bija pārvilkt segu pāri galvai. Sēklas mākslinieks bija kautrīgs, viņa dvēselei vajadzēja vienatnes ilūziju.
Šādos dzīvokļos arī rīkoja orģijas, esot pat spēlēta leģendārā spēle “Dzelzs sejas”, kad uz galda sēdošais meitietis cenšas uzminēt, kuram studentam zem galda notupusies daiļava tajā brīdī atsūkā. Parasti to bija iespējams uzminēt pēc studenta svētlaimīgās sejas. Zaudētājam vajadzēja izpildīt uz galda sēdošā vēlēšanos, kas bija neķītra līdz nemaņai. Taču man nez kāpēc to gribas uzskatīt par urbānu leģendu.
Reiz, ieejot virtuvē, no šausmām sastingu, jo ledusskapis bija vienās asinīs, bet uz grīdas gulēja kāds acīm redzami nokauts cilvēks. Taču gaisā nevirmoja tā ārprātīgi uzbudinošā asins smarža, kas padara trakus sērijveida slepkavas. Oda pēc ķiplokiem un tomātu mērces. Blakus ķermenim uz grīdas atradās panna, acīmredzot šis cilvēks bija pagatavojis mērci makaroniem, noņēmis to no gāzes plīts, apgriezies, pakritis, ar mērci dāsni nošķaidot ledusskapi, it kā tas būtu ēdams, un, būdams pamatīgā alkohola skurbumā, atslēdzies.
Domājot par šo laiku, manā atmiņā ienāk Tās sievietes tēls. Es viņu tik bieži atceros raudošu, ka man jau radusies alerģija pret sāli. Viņa bija mana pirmā sieviete. Taču joprojām viņu atceros ar savādu maigumu, īpaši vakaru, kad pirmo reizi viņu skūpstīju kopmītņu virtuvē, raudošu. Protams, pēc kārtējā strīda ar puisi. Kāzas viņiem bija noliktas uz jūliju. Biju pabeidzis lasīt pēdējo Dostojevska kopoto rakstu sējumu, piesūcies ar mīlestību pret cilvēkiem un vientulību.
Janvāra tumsa bija melna kā zābaks, un es viņu skūpstīju gandrīz līdz nāvei, bet neizģērbu. Aija teica, ka reibstot galva, man vajadzēja viņu turēt. Tā sagaidījām rītu. Atvadījos, jo vajadzēja iet uz lekcijām. Pēc pāris stundām, kad aizgāju ciemos pie Aijas atkal, viņa krita histērijā. Teica, lai laižu viņu vaļā, eju prom, aizmirstu šo nakti, lūdzoties metās uz ceļiem, izmētāja pa virtuvi trauku žāvētavā novietotos nažus. Es aiz padusēm viņu cēlu augšā, bet nespēkā viņa ļima atkal.
Pēc pāris nedēļām pie viņas kopmītnēs atkal bija ieradies bijušais puisis, nejūtīgs zvērs, sīki pārpratumi, strīds, un tad viņš kaut kā neveikli izstiepa roku viņas virzienā, bet viņa nogāzās uz grīdas, un tur raudošu arī viņu sastapu, jo kopmītņu dzīvokļa durvis bija pusatvērtas. Šmigu nopirku netālajā diennakts kioskā, kas atgādināja ar metāla restēm apdarinātu pērtiķu būri. Lodziņš, pa kuru spalvaina roka pasniedza pudeli, bija tik mazs, ka baidījos, vai pudele neiesprūdīs ar visu roku. Deviņdesmito gadu vidus, tas bija nemierīgs laiks, jo varēja atbraukt skūti vīri un iemest būdelē granātu. Pēc tam uzlauzt durvis, ar kājām paspārdīt kūpošās ķeskas, un, ja pēc sprādziena bija palikušas neskartas dažas tirgojamas preces, tās nesteidzīgi aiznest.
Ieņēmu mutē vienu malku upeņu liķiera, skūpstīju Aiju, pamazām piepildot viņas muti ar smaržīgo nektāru, un tad upenes sāka garšot pēc viņas lūpām. Bet man gribējās ne tikai upenes, arī ķiršus, taču viņas krūšu galiem vēl nebiju pieskāries, man šķita, ka tie ir tik jutīgi, ka tos var uzbudināt pat ar liegu gaisa pūtienu, kā nopūšot baznīcas svecīti.
Neilgi pirms viņa man atdevās, atceros divas priapiski sāpīgas naktis, kuras pavadījām atsperu matracīša gultā. Istabas otrajā stūrī kā noguris cīkstonis gulēja viņas kursa biedrene, tāpēc par mīlēšanos nevarēja būt ne runas. Lai gan cīkstonis krāca tik veselīgi, ka mēs varētu beigt kliedzot, arī tad viņa nepamostos. Pirmajā reizē gan cilvēks īsti nesaprot, kurā brīdī vispār jākliedz.
