Māris Antonevičs: Putins izmanto 9. maija mītu savās politiskajās interesēs 5
Krievijā jau vairākus gadus viens no populārākajiem 9. maija lozungiem ir “Varam atkārtot!”. Ko gan viņi vēlas atkārtot? Padomju laikos oficiāli tika ziņots, ka PSRS Otrajā pasaules karā zaudējusi vairāk nekā 20 miljonus cilvēku. Tagad jau zināms, ka šis skaitlis ticis krietni piezemēts un patiesībā tie bija vairāk nekā 40 miljoni. Reti pieminēta arī cita statistika – daudzi miljoni no kara atgriezās, bet bez kājām, rokām, izkropļotām sejām un citām ķermeņa daļām. Piemēram, 85 tūkstoši bija tādu, kurus dēvēja “patvāriem” – cilvēki vispār bez ekstremitātēm. Taču ir pagājis laiks, šie vēsturiskie fakti noklusēti vai par tiem runāts ļoti maz, arī pašu karotāju palicis nedaudz, un 9. maijs Krievijā kļuvis par varenības mītu, kuru pilnā sparā ekspluatē arī pašreizējā vara. Protams, var viegli iedomāties, ka bravūrīgie “Varam atkārtot!” saucēji paši piečurātu bikses, ja pēkšņi kaut kas līdzīgs sāktos, taču to, ka idejai varētu būt arī reāli sekotāji, pierāda 2014. gada notikumi Ukrainā.
Kremlis gan augšminēto saukli īpaši nelieto, vien klusējoši akceptē, taču pietiek arī citu līdzīgu. Kaut vai slavenais uzraksts “Uz Berlīni!”, ko arī Rīgā šajā laikā var redzēt uz auto. Maskavā 9. maijā braukāja sabiedriskais transports ar šādiem uzrakstiem, un to jau nu bez prezidentam Vladimiram Putinam uzticīgā galvaspilsētas mēra Sergeja Sobjaņina ziņas diez vai varētu izdarīt.
Stāsts jau nav par uzrakstiem, bet par Krievijas varas vilinājumu “pārcelt” situāciju pirms 70 gadiem uz mūsdienām. Šogad tas ļoti uzkrītoši bija saklausāms Putina runā, kuru viņš teica, pieņemot 9. maija parādi Maskavā, Sarkanajā laukumā. Krievijas līderis paziņoja, ka kara iemesls esot bijis “iecietība pret noziedzīgo rasu pārākuma ideoloģiju un vadošo pasaules valstu domstarpības, tas ļāva nacistiem lemt citu tautu likteni”.
Tātad Putina traktējumā nevis Hitlera–Staļina vienošanās par Eiropas sadalīšanu ir novedusi pie agresīvā kara, bet tas, ka Rietumiem bijušas domstarpības ar totalitāro padomju režīmu. Daudzi eksperti gan to tulko ne tik daudz kā staļinisma attaisnošanu (tas Krievijā jau sen ir noticis, tam vairs nav vajadzīgi tik aizplīvuroti izteicieni), bet kā Putina mēģinājumu pielaikot pirmskara ģeopolitiskos apstākļus mūsdienām un pašam iejusties Staļina lomā. Vai vēl precīzāk – pārmest, ka citas lielvalstis šobrīd nepietiekami sadarbojas ar viņu un tas, lūk, var slikti beigties. Mūsdienās gan nav Hitlera, bet kopīgo ienaidnieku jau varētu piemeklēt kaut vai islāma terorisma veidolā.
Cita lieta, ka pati Krievija šobrīd uzvedas kā agresors, turklāt pārmanto ne tikai staļinisma ideālus, bet arī šo to no tik daudz lamātā nacisma terminoloģijas. Kā lai citādāk vērtē “krievu zemju savākšanas” ideju, kas pavadīja Krimas aneksiju un atbilst Hitlera vācu zemju apvienošanas politikai. Pat propagandas lozungi sakrīt – “atpakaļ mājās” (“Heim ins Reich” nacistiem un “Возвращение Крыма на Родину” – putinistiem). Tāpat kā nacistu līderim 30. gados, arī Putinam patīk sevi pasniegt kā upuri, kuru citi grib pazemot un pakļaut, brīdinot, ka tas neizdosies. Arī 9. maija uzruna bija pilna ar emocionāli piesātinātiem paziņojumiem, ka “nevienam Krieviju neizdosies pakļaut”. It kā kādam būtu tāds nodoms…
Vēršoties pie parādes dalībniekiem, Krievijas prezidents paziņoja: “Krievu kareivis arī šodien ir gatavs uz jebkuru varoņdarbu savas dzimtenes un savas tautas labā.” Lūk, te arī nonākam pie “Varam atkārtot!”. Cilvēku galvā tiek iedēstīta bīstama ideja, un pat, ja pagaidām nav konkrētu plānu, kā to tuvākajā laikā varētu attīstīt, tas jebkurā gadījumā ir ļoti bīstami.
