Anda Līce: Padomju ideoloģija un patērēšanas filozofija rada baisus apziņas mutantus 24
Es turu rokās gandrīz 400 lappušu biezo “Daugavas vanagu” Gunāra Astras piemiņas – patiesības fonda izdevumu “Gunārs Astra. Un citi” un domāju – ko viņi teiktu šodien? Ko viņi teiktu mums un par mums, kuri ņemas pa savām partijām, frakcijām un koalīcijām kā pa cūku silēm. Ko šodien teiktu Ojārs Vācietis un daudzi, daudzi citi, piemēram, mani vecvecāki, kuru mūža aicinājums bija kopt savu zemi un kuriem padomju vara neatvēlēja pat dzimtās zemes trīs smilšu saujas.
Iespējams, varoņu vienmēr būtu mazāk, ja viņi zinātu, kāda raža ienāksies ar viņu sirds asinīm laistītā zemē. Bet mazāk būtu arī gaismas un siltuma, un mēs pasaules vējos drebinātos vēl vairāk. Viņi, nebūdami pārcilvēki, saprata – lai cirstu nost pūķim galvas, tas ir jāuzvar vispirms sevī. Tam pūķim vārds bija – bailes. Un tieši tāpēc, ka viņi tās uzvarēja, viņu ideāli šodien pieskaras kaut kam kādai nenoskārstai vajadzībai mūsos dziļi noglabātam. Katrs jauns pētījums un grāmata par trešo atmodu atšķir kādu jaunu ierakstu. Toreiz viss šķita tik skaisti un vienkārši – tikai jānostājas vienā no divām barikāžu pusēm. Pat prātā nenāca, ka, atgūstot brīvību, tik ātri iemigs sirdsapziņa un sirdis aptaukosies. Pagātni nav iespējams izprast, nenoliekot malā iedomātā pārākuma apziņu komplektā ar ātro tiesu. Mēs daudz runājam par mantojumiem, bet ir kāds mantojums, kura sekas līdz šim pilnībā vēl nav novērtētas. Tā ir padomju ideoloģija, kas sajaukumā ar patērēšanas filozofiju apziņā spēj radīt baisus mutantus. Lamādami varas pārstāvjus, mēs nepajautājam sev, cik daudz no šī mantojuma joprojām ir mūsos, tā saucamajos vienkāršajos cilvēkos. Tieši mēs, vienkāršie, taču izvēlamies, kuru rokās ielikt varu.
“Man sāp, un es jūtos pazemots…” tiesā savā pēdējā vārdā teica Gunārs Astra. Arī man un ļoti daudziem šodien sāp. Ko mums teiktu tie, par kuriem tagad raksta grāmatas? Tā dzīvot nedrīkst, viņi teiktu. Uz ko mēs droši vien tūdaļ jautātu: “Bet ko lai mēs darām?” Turiet acis un sirdis vaļā, domājiet ar savu galvu un neļaujiet sevi iemidzināt ar meliem un oficiālo optimismu, viņi teiktu. Redzot, cik alkatīgi dabu un cilvēku dzīvotni iznīcina ļaudis ar aptaukotām sirdīm, pārņem sajūta – ir jāceļ garīgās barikādes – pirmais un arī pēdējās šķērslis ļaunumam. Vairs nepietiek ar Jūrmalas aizsardzības biedrību, kam aizvien grūtāk no izpostīšanas šā vārda visās nozīmēs nākas nosargāt unikālo dabas veidojumu – kāpas un kūrortpilsētas vēsturisko arhitektūru. Ir jādibina visas Latvijas aizsardzības biedrība. Ar ko sākas ikviena atbrīvošanās kustība? Ar: “Man sāp, un es jūtos pazemots…”
