Uldis Šmits: Ko vēstīsim? 2
Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanas notiek laikā, kad tepat Austrumeiropā norisinās karadarbība. Galvenie nosauktie pretendenti ar to saistītos apstākļus izprot labāk par citiem, jo Raimonds Vējonis ir aizsardzības ministrs, bet Egila Levita starptautiskā pieredze un zināšanas šaubas nerada.
No četriem sākotnējiem kandidātiem vienīgi “Saskaņas” izvirzītais Sergejs Dolgopolovs Ukrainas sakarā ir izcēlies ar savdabīgu izteikumu, ka Krievija nav nekāds agresors. Varbūt viņš kaut kādā ziņā uzskata par sev saistošu Putina dekrētu, saskaņā ar kuru visa informācija par “miera laika” specoperācijās bojā gājušajiem Krievijas karavīriem ir valsts noslēpums. Taču dekrēts neattiecas uz Latviju, un pastāv ļoti daudz neapgāžamu liecību, kas apstiprina ne vien Krievijas militāristu rosību Donbasā, bet arī smagā bruņojuma sūtīšanu “tautas republikām”. Citiem vārdiem, darbības, ko ASV viceprezidents Džo Baidens nupat raksturoja “kā tīru agresiju”. Labi, Baidens ir amerikānis un, kā mīl apgalvot attiecīgi noskaņoti ļaudis, tieši amerikāņi sarīkoja visas šīs ziepes – tā esot tāda “ģeopolitika”. Tāpēc citēsim Vācijas ārlietu ministru Franku Valteru Šteinmeieru: “Krievija turpina pārkāpt starptautiskās tiesības un turpina agresiju…” Šteinmeiers ir viens no Maskavai draudzīgākajiem Rietumu politiķiem. Turklāt sociāldemokrāts. Kas īpaši jāuzsver, jo “Saskaņa” tāpat skaitās “sociāldemokrātiska partija”. Tomēr problēma slēpjas ne jau mūsu “sociāldemokrātu” uzskatos, bet Saeimā sēdošo tautas kalpu kopuma attieksmē pret vēlētāju doto varu. Nereti svarīgas lietas tiek izkarotas, tā teikt, ar opozīcijas balsīm. Deputāti, kuru partijas it kā pārstāv nesaderīgas vērtību sistēmas, nosacīti runājot, nacionālo un eiropeisko, no vienas puses, un promaskavisko, no otras, vajadzīgajā “brīvajā balsojumā” izveido šķietami neizprotamu vairākumu. Varētu naivi vaicāt – uz kāda pamata?
Mūsu partijas, kuru vadītāji sevi iztēlo par lieliem praktiķiem un pragmatiķiem, nekad nav pievērsušas īpašu uzmanību ideoloģijai. Bet tieši praksē Latvija izrādījās visvairāk atpalikusī Baltijas valsts savas aizsardzības nodrošināšanas vai stratēģiski svarīgā gāzes tirgus atvēršanas jomās. Tā dēvētie pragmatiķi pasludināja, ka Putina režīma radītos draudus ir izgudrojuši plānā galdiņa urbēji, kas rakņājas pagātnē un grib atraut mūsmāju biznesu no mātišķās lielvalsts barojošās krūts. Kad draudi tomēr ieguva pavisam reālus apveidus, atskanēja saucieni, ka vainojama nevis mātišķā lielvalsts, bet NATO “okupanti”. Tika izplatīta tēze par Latviju kā Krievijas tiltu vai pat “vārtiem”, kuras iedzīvināšanas iespaidā viena daļa “nekonkurētspējīgu” jauniešu izceļoja uz Eiropas valstīm, kur darba devēji viņiem krievu valodu neprasīja. Vēlētājiem bieži neizprotamais Saeimā sastiķētais gadījuma vairākums arī mēdz būt Latvijas kā Krievijas “vārtu” izpausme, tikai šoreiz visaugstākajā politiskajā līmenī, kur daudz runā par sabiedrības saliedēšanu, bet pašiem runātājiem vienīgais saliedējošais faktors ir portfeļu sadalījums. To apliecināja t. s. latvisko partiju nespēja vienoties par vienotu Valsts prezidenta kandidātu pat šajos apstākļos, kad netālu notiek agresija, kas apdraud vienas nācijas izdarītu izvēli un faktiski ir vērsta pret Eiropas demokrātijām un Rietumiem. Valsts galva uz sava mandāta laiku zināmā mērā iemieso arī tautas vēstījumu pārējai pasaulei. Tam vajadzētu būt nepārprotamam: Latvija ir un paliks nacionāla valsts Eiropā un Rietumu politiskajā telpā.
