Negaidīti atradumi Tukuma baznīcas kapos 1
Vairākus negaidītus un interesantus atradumus atnesuši vasarā un rudenī pie Tukuma Sv. Trīsvienības evaņģēliski luteriskās baznīcas veiktie arheoloģiskās uzraudzības darbi. Arheologi veica izrakumus kapsētā, kas līdzās dievnamam pastāvējusi no viduslaikiem līdz aptuveni 1775. gadam.
“Tik bagātīgs monētu, rotaslietu, pārsvarā saktu klāsts ir reti kurā apbedījuma vietā pie baznīcas. Kristīgie kanoni neparedz krāšņu un bagātīgu apbedījumu veidošanu. Bet Tukums… Jā, varbūt tāpēc, ka tie ir vārti no Zemgales uz bagāto Kurzemi. Tukuma apkaimes kapsētām vispār raksturīgi krāšņi veidoti apbedījumi,” stāsta arheoloģiskās uzraudzības darbu vadītājs, LU Latvijas Vēstures institūta arheologs Rūdolfs Brūzis.
Viņš norāda, ka šie izrakumi papildinājuši priekšstatus gan par Tukuma vēsturi, gan viduslaiku un jauno laiku apbedīšanas paradumiem Latvijas teritorijā. Darbi notika saistībā ar tranšeju rakšanu baznīcas pamatu hidroizolācijas ierīkošanai. Tos finansēja Tukuma novada dome, Nacionālās kultūras mantojuma pārvalde, kā arī draudze.
Tagadējā Tukuma luterāņu baznīca uzcelta 1687. gadā, taču dievnami ap šo vietu bijuši arī agrāk, vismaz 15. gadsimtā. Agrākās kapsētas zemes virsslāni metra biezumā veido pārraktie apbedījumi – maisījums, kas radies pēc agrāko kapu izrakšanas.
“Vietas kristīgā zemē pie baznīcas ir visai maz. Tāpēc, ierokot vēlāku apbedījumu, agrākie kapi tika izrakti,” skaidro R. Brūzis. Neskartie apbedījumi sākas pie aptuveni 1,30 metru atzīmes, un izrakumu laikā tādi atsegti tikai trīs. Rakt dziļāk, lai izpētītu seno kapsētu līdz tās sākumiem, nebija mērķis, jo arheoloģisko darbu uzdevums bija pārbaudīt būvniecības skarto teritoriju.
Monētas un naži
No kapsētas tika izceltas ap 300 dažāda vecuma indivīdu skeletu paliekas. Kauli pēc to antropoloģiskās izpētes tiks atdoti atpakaļ zemei, visdrīzāk, turpat baznīcas dārzā, bijušajā kapsētā.
Priekšmetiskie atradumi aptver laika posmu no 15. līdz 18. gadsimtam. Par apbedīto etnisko piederību ir grūti kaut ko teikt, jo apskatāmajā laikā sajaukums materiālajā kultūrā jau bijis diezgan liels: “Funerālā jeb apbedījumu kultūra tolaik bija diezgan demokrātiska.”
Tās ir dažāda veida saktas, kuras lietoja apģērba saspraušanai neatkarīgi no nacionalitātes, zvārgulīši, kas vairāk raksturīgi “nevāciem”. Daudz – ap 50 – ir monētu. Monētas mirušajiem dotas līdzi maciņos vai pa vienai vienkārši ieliktas zārkā. Vienā gadījumā aizgājējam dots līdzi lielāks daudzums naudiņu, taču – kādas, to pagaidām nevar pateikt, jo monētas savstarpēji salipušas un vēl jānošķir viena no otras.
Vairākas lietas liecina par “nevāciem”, tas ir, latviešiem un citām tautībām piederīgiem: “Piemēram, trapecveida piekariņi ir raksturīgi tikai vietējas izcelsmes cilvēkiem, sievietēm.”
Numismātiskais materiāls vēl nav pilnībā atšifrēts. Dominē 17. gadsimta Zviedrijas karalienes Kristīnes I (valdīja Zviedrijā no 1632. līdz 1654. gadam) un citu zviedru valdnieku šiliņi. Tas ir arī laiks, kad apbedīšana pie Tukuma baznīcas notikusi visintensīvāk. Tāpat atrasti 16. gadsimta sākuma Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeņa mestru kaltās monētas, Rīgas brīvpilsētas šiliņi, kas jau ir 16. gadsimta vidus, Livonijas karš.
Zīmīgi, ka starp atradumiem ir daudz kapā līdzi dotu dažādu izmēru nažu, pat viens kaujas duncis, kas līdzinās agrāk izrakumos Cēsu pilī un Sēlpilī atrastajiem eksemplāriem. Naži liecina, ka daudzi tukumnieki piederējuši brīvo cilvēku kārtai. “Jebkuram kapos mirušajam līdzi dotajam priekšmetam ir simboliska nozīme.
Šāds nazis līdzās aizgājējam bēru ceremonijā pavadītājiem bija redzams un viņi varēja nolasīt to kā kodu – ka mirušais ir bijis brīvs cilvēks, pilsētnieks, dzimtbūšanas nesaistīts, ar brīvas pārvietošanās iespējām. Ar nazi cilvēks toreiz varēja sevi aizstāvēt no laupītājiem un zagļiem ceļā, no meža zvēriem, krogu un dzīru kautiņos, kas 16. gadsimtā bija ierasta parādība,” tā R. Brūzis.
Brokāta kungs
Izrakumos tika atsegti tikai trīs netraucēti, kontekstā pētāmi apbedījumi. Interesants gadījums ir 35–37 gadus vecs, veselīgs kungs, kas guldīts zārkā, ietērpts ar sudraba brokāta apšuvēm rotātā vestē vai svārkos, virpotām, arī ar brokātu apvilktām koka pogām. Tā ir tikai otrā reize, kad arheoloģisko atradumu laikā hercogistes perioda kapsētā tiek konstatēts brokāts.
“Brokāts liecina par zināmu turību un sabiedrisko statusu,” skaidro vēsturnieks. Šis dārgais audums Livonijā ir pazīstams no 14. gadsimta, taču uz vietas to neizgatavoja. Starp atradumiem R. Brūzis kā unikālu izceļ ap 500 gadu senu krustakmeni, kas gadsimtiem ilgi bijis apslēpts cilvēku skatieniem, jo novietots zem sliekšņa pie baznīcas ieejas: “Visdrīzāk, šāds akmens apzīmēja kapsētu pie baznīcas. Tas nebija domāts individuālam apbedījumam. Līdzīgas funkcijas akmens ar iekaltu krusta zīmi, tikai krietni lielāks, atrodas pie Lielvārdes baznīcas.”
Izrakumi neko neliecina par kādām zīmēm vai marķējumiem kapu kopiņu apzīmēšanai, tādēļ uzskata, ka attiecīgo masveida apbedījumu teritoriju senatnē iezīmēja šādi krustakmeņi. Arheologs spriež, ka konkrētais izgatavots 16. gadsimta pirmajā pusē. Uz to norāda krusta zīmes stilistika – tas ir tolaik populārais spieķu jeb teitoņu krusts, kāds tad kalts arī uz monētām. Jaunatklātais krustakmens paliks pie baznīcas.
Baznīcas dienvidrietumu daļā zem zemes tāpat konstatēti pamatīgi, līdz 2 m plati, ar kaļķa javu mūrēti granītakmeņu pamati. Nav zināms, kādu būvi tie balstījuši. Arheologs apšauba, ka runa varētu būt par Sv. Markusa katoļu kapelu, kas slējusies pirms tagadējās baznīcas. Nav zināms, kur atradusies kapela, taču tai nebūtu vajadzīgi tik masīvi pamati.
“Platums – 2 metri – noteikti nenorāda uz kapelu. Aizsargmūra Tukumam arī nebija, tikai koka palisāde. Varbūt tā ir daļa no Tukuma pils? Tuvāko māju pagrabos ir aizdomīgu mūru atsegumi. Šobrīd tā lieta ir neskaidra,” spriež vēsturnieks. Plānots, ka nākamgad izrakumi būvniecības zemes darbu vietās pie baznīcas turpināsies.
