Nauda medicīnai pazūd kā tukšā mucā? Ko uz to atbild veselības ministre Anda Čakša 12
Veselības ministre ANDA ČAKŠA ir nolēmusi reformēt veselības aprūpes sistēmu. Kas ir viņas politiskie atbalstītāji, un kādi darbi sekos šim solījumam? Publicējam fragmentu no intervijas ar ministri A. Čakšu, ko varat lasīt šodienas “Latvijas Avīzē”.
Tad sāksies pārmetumi, ka nauda medicīnai pazūd kā tukšā mucā…
Kā pierādījums tam, ka tas tā nebūs, ir “zaļais koridors” onkoloģiskajiem pacientiem. Šo procesu sakārtojot, var izdarīt būtiskas izmaiņas par labu pacientiem. Strādājot pēc šī piemēra arī citās medicīnas jomās, būs skaidri redzams, kur tā nauda tiek izlietota un kāds ir sabiedrības ieguvums.
Ģimenes ārsti patlaban ir uztraukušies, ka Veselības ministrija grasās pārbaudīt, kā ģimenes ārsti izmanto “zaļo koridoru”. To nevajag uztvert kā pārbaudi, ministrija šim jaunajam procesam vēlas sekot līdzi, lai mēs saprastu, vai tas norit pareizi un vai nav nepieciešami kādi uzlabojumi. To pašu mēs darām arī slimnīcās, kur tiek ārstēti onkoloģiskie slimnieki. Man jābūt pārliecinātai, ka piešķirto naudu izmantojam efektīvi.
Kur jūs ņemsiet tos 180 miljonus eiro, kurus esat solījusi ārstu algu palielinājumam par 15 – 20 procentiem 2018. gadā? Vai jūs zināt, cik liela ir ķirurga alga par slodzi lielākajā universitātes klīnikā?
Zinu gan – ķirurgam par slodzi pirms nodokļu nomaksas maksā 850 eiro…
Alga palielinātos par kādiem 130 eiro. Vai jūs domājat, ka ar to varēs noturēt ārstus valsts ārstniecības iestādē?
Ministrija plāno, ka, ņemot vērā paredzētos kritērijus, 2018. gadā ārsta alga par darba slodzi būs 1600 eiro jeb divreiz vairāk nekā patlaban. Tarifā tiks iekļauta samaksa arī par diennakts dežūrām, darbu nakts stundās… Tas būtu pirmais mērķis, kas mums jāsasniedz un kas būs atkarīgs no tā, kā tiksim galā ar jauno veselības aprūpes finansēšanas modeli.
Atzīstu, ka situācija cilvēkresursu jautājumā ir dramatiska. Taču jāņem vērā, ka prioritātes ārstniecības iestāžu resursu pārvaldīšanā nosaka to valdes. No valdēm ir atkarīgs, vai nauda mērķtiecīgi tiek ieguldīta algās, efektivizējot medicīnas procesus, vai gluži pretēji – valdes atrod iespēju vairāk ieguldīt betonā un mazāk atbalstīt savus cilvēkus. Šajā ziņā slimnīcu attieksme atšķiras. Būtiskākais ir saprast, ka medicīna nevar pastāvēt bez cilvēkiem, un algu jautājumā man vairs nav atkāpšanās ceļa.
Bet kāpēc jūs skaļi neiebildāt, kad valdība pieņēma lēmumu valsts simtgades svinībām tērēt milzīgu naudas summu – 60 miljonus eiro, kamēr Igaunija trīsreiz mazāk, nemaz nerunājot par Lietuvu, kur svinībām atvēlēti deviņi miljoni? Kāpēc jūs neiebildāt, ka arī ārstu alga ir sasaistīta ar vidējo algu tautsaimniecībā, tāpat kā Saeimas deputātu un ministru? Politiķi, paaugstinot savas algas, vienmēr atgādina par šo sasaisti, bet mediķiem diemžēl nav neviena lobija ne valdībā, ne parlamentā.
Patiesībā es iebilstu gan. Vienmēr stāstu, cik liels finansējums ir nepieciešams. Bet te man jāatgriežas pie tā, ka procesi jāsakārto tā, lai nerastos šaubas par finanšu izlietojumu, ka naudu, lūk, iedos kaut kādai jocīgai sistēmai kaut kādu jocīgu lietu uzturēšanai. Vidējā personāla algas ir ļoti zemas, tāpēc medicīnas māsas strādā vairākās darba vietās, riskējot ar savu veselību un vienlaikus arī radot riskus pacientu drošībai.
Mēs vēlamies uzlabot pieejamību medicīnas pakalpojumiem, taču tajā pašā laikā ir daudz ārstu, kas atsakās nodrošināt valsts pakalpojumus un pāriet uz privāto medicīnu. Tāpēc mēs palielinājām algu par trīs eiro tiem speciālistiem, kuru darba specifikā nav iekļautas medicīniskās manipulācijas. Arī dzemdību speciālistiem par vienu dzemdību gadījumu tagad maksā par 50 eiro vairāk.
Pilnu žurnālistes Māras Libekas interviju ar veselības ministri meklējiet šodienas “Latvijas Avīzē” vai lasiet avīzi internetā, spiediet ŠEIT
