Ko vērts zināt par sēnēm: vai drīkst izraut, vai no izkaisīta micēlija izaugs sētmalē bekas 11
Vai sēņotāji drīkst izraut sēni no zemes, nelietojot nazi? Vai tādējādi netiek neatgriezeniski sabojāta sēņošanas vieta? Vai, izkaisot micēliju kaut vai sētmalē, cilvēks var pats izaudzēt sēnes, piemēram, bekas? Vēlos uzzināt vairāk par bisītēm! Vai šīs sēnes ir vērtīgas? Vai cūcenes un eglenes tiešām uzsūc no apkārtējās vides tik daudz kaitīgu vielu, ka tās ir bīstami lietot uzturā? ANDREJS BENNE MADONAS NOVADĀ
Labāk griezt
Sēni no zemes nevajadzētu izraut, jo tad bojā sēņotni un izvanda meža zemsedzi, skaidro Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere. Ja nazis aizmirsies mājās, sēni var izskrūvēt no sūnām tieši tāpat, kā mājās spuldzes skrūvējot lampā. – Es ieteiktu sēni griezt, jo tad var ne tikai saglabāt ekosistēmu, bet arī redzēt, vai sēne ir tārpaina vai ne. Cilvēks tārpainu sēni neēdīs, tai labāk palikt mežā – izsēt savas sporas, lai aug nākamās. Jo saudzīgāk izturamies pret dabu, jo labāk būs tai un arī mums.
Sēnēm nav sakņu, bet ir mikroskopiski pavedieni hifas, kuras savijoties veido micēliju jeb sēņotni, kas atrodas augsnē, koksnē, trūdvielās vai citā substrātā un kam reizēm ir cieša saistība ar dažādu augu un koku saknēm. No tām sēnes saņem barības vielas, galvenokārt organiskās vielas, ko koks saražojis fotosintēzes procesā, bet augi un koki no sēnēm – mitrumu, kā arī minerālvielas, ko ar plašo micēliju tīklojumu uzsūc no augsnes. Notiek apmaiņas process.
Beku dobe diez vai sanāks
Ar noteiktām koku sugām ir saistītas noteiktas sēņu sugas, kas jau parādās to nosaukumos, piemēram, apšu bekas, bērzu bekas, priežu bekas. – Tās, tāpat kā gailenes un bērzlapes, ir mikorizas sēnes – cieši saistītas ar kokiem, nevar augt vienas pašas. Tāpēc sētmalē, kur nav atbilstošu koku, sēnes neizaugs. Arī augsne nebūs tāda kā mežā. Tāpat sēnēm vajadzīga konkrēta temperatūra un noēnojums.
Lai tiktu pie sava beku dārza, mikoloģe iesaka rīkoties citādi. Nogriezt vairākas zem eglēm augušas bekas, sasmalcināt cepurītes ar visiem stobriņiem (beku cepurītes apakšdaļu, kas līdzinās švammei), kas satur sporas, samaisīt ar ūdeni un uzliet uz mājas tuvumā vai citā izdevīgā vietā augušas egles saknēm. Lai sporas neizkalstu, uzreiz būtu saskare ar augsni un varētu sākt dīgt, tās nevis izbārsta uz augsnes, bet ar grābeklīti vai zariņu izveido seklas vadziņas un tajās ielej pagatavoto maisījumu. Sporas, nokļūstot piemērotā substrātā, dīgst. Ja pietiek mitruma un siltuma, veidojas jauns micēlijs. Tad pastāv iespēja, ka bekas ieaugs un pēc dažiem gadiem būs raža. – Es zinu dažus cilvēkus, kuri šādi rīkojušies ar apšu bekām, bērzu bekām, arī baravikām, un ir rezultāts, – iedrošina mikoloģe.
Sēnes ne vien padara daudzveidīgāku mūsu ēdienkarti, bet dažas arī satur vieglas antibiotiskas un citas vērtīgas vielas, kas stiprina cilvēka organismu. Kā pazīstamāko Dabas muzeja speciāliste piemin čagu – bērza melno piepi, taču veselībai vērtīgas vielas ir arī baravikās un gailenēs.
Ar murķeļiem uzmanīgi!
Bisītēm jeb murķeļiem ir vairākas sugas, no kurām lielākā daļa no zemes izspraucas pavasarī, bet ir arī rudens bisītes, kam ir atšķirīgas formas cepurīte. Pavasara bisītes vairāk aug priežu mežos, bet rudens bisītes – jauktajos lapu un skuju koku mežos, lielākoties uz satrūdējušiem kokiem. – Tās nav ieteicams lietot uzturā, jo ir indīgas. Cilvēki ir saindējušies ar bisītēm, novārot pat vairākos ūdeņos. Ja katlā ir daudz bisīšu, saindēties iespējams pat ar tvaiku, jo indīgās vielas ir gaistošas. Tiesa, indes koncentrācija sēnēs var būt atšķirīga.
Mikoloģe stāsta, ka daži sēņotāji ir iemācījušies apieties ar bisītēm jeb murķeļiem, veic to pilnvērtīgu apstrādi, taču sēņotājiem iesācējiem, tāpat nepacietīgajiem, kuri nav gatavi murķeļus vārīt vairākos ūdeņos, šīs sēnes labāk nelikt grozā.
– Pie pavasara sēnēm pieder ne vien bisītes, bet arī lāčpurni, kas ir ekselenti un nav pat jāvāra, var uzreiz cept. Manuprāt, pavasarī labāk meklēt lāčpurnus, nevis izaicināt likteni ar bisītēm, – vērtīgu padomu dod Dabas muzeja speciāliste.
Lāčpurni no zemes izspraucas aprīlī, maijā, tie aug lapu koku un jauktajos mežos, arī pilsētu parkos un apstādījumos. Pirms pāris gadiem Bastejkalnā izauga ap 150 lāčpurnu.
Sēņu skaits pieaug
Ne viens vien bažījas, vai sēnes neuzsūc kaitīgās vielas no apkārtējās vides. Īpašas aizdomas krīt uz cūcenēm un eglenēm. – Šīs abas sēnes ir radinieces, pieder pie pienaiņu ģints tāpat kā rudmieses, vilnīši un krimildes. Pastāv pieņēmums, ka sēnes uzsūc indīgās vielas, kas ir augsnē. Tā varētu būt, jo micēlijs jeb sēņotne ir diezgan sazarota, plešas tālu. Taču Latvijas mežos indīgo vielu koncentrācija nav tik liela, lai tās uzkrātos sēnēs. Protams, šeit nav runa par tām, kas aug lielceļu vai izgāztuvju tuvumā.
Speciāliste stāsta: kad Latvijā tika veiktas analīzes, lai noteiktu radiācijas līmeni sēnēs, rādījumi liecināja, ka nav iemesla uztraukumam.
Latvijā ir ap 4100 sēņu sugu, no kurām aptuveni 1200 ir apzinātas cepurīšu sēnes, ap 150 piepju un ap 50 dažādu pūpēžu sugu. Pārējās galvenokārt ir dažādas mikroskopiskās sēnes, kuras izraisa augu, dzīvnieku un cilvēku slimības. Par ēdamām ir atzītas pāri par 300 sugu, par neēdamām – ap 240 sugu, bet 33 sugas – par indīgām. Sēņotāji lasa tikai 20–30 sugas.
– Klimatam mainoties, Latvijā uzrodas jaunas sēņu sugas vai arī tās tiek ievestas ar svešzemju augiem, tostarp ar mulču, piemēram, pērn Vērmanes dārzā atradām jaunu sēņu sugu – vīnsarkano virpainīti. Liela, skaista ēdamā sēne.
Vēl viena jaunpienācēja šajā pulkā ir dzīslkāta beka, ko pirms dažiem gadiem Latvijas mikologu biedrība pasludināja par gada sēni. Kā stāsta Diāna Meiere, bekas dzimtene ir Amerika, bet Eiropā tā parādījās 80. gados. Tā pirmoreiz apzināta Lietuvā, Kuršu kāpās, tad palēnām izplatījās gan uz Vācijas, gan Latvijas pusi. Tagad dzīslkāta beka aug daudzviet pie mums, bet pārsvarā jūras piekrastē. Ir līdzīga baravikai, tikai ar garāku un slaidāku kātu, stobriņu slānis zem cepurītes ir koši dzeltens.
Mikoloģe aicina sēņotājus nepaiet garām milzu apaļpūpēdim, kas ir garšīga, veselīga un vērtīga sēne, no kuras var pagatavot karbonādi vai sēņu mērci, var sagriezt šķēlēs un grilēt. Pūpēdis var izaugt futbola bumbas lielumā, parasti atrodams nevis mežā, bet zālājos, lauku malās, arī vecos ābeļdārzos.
