“Mani uztrauc, ka no Saeimas uz Saeimu pieaug infantilisma līmenis!” Saruna ar folkloristi Kursīti-Pakuli 59
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pateicoties Saeimas deputātes daudzpusībai, šī sanāk kā saruna ar vairākām Janīnām Kursītēm–Pakulēm. Vispirms izvaicāju Kursītes kundzi kā Saeimas locekli, Nacionālās apvienības frakcijas biedri, cilvēku ar latgaliešu saknēm – par Varakļāniem.
Pēc tam jautāju akadēmiķei Kursītei. Tad uzzinu zinātnieces folkloristes viedokli un vēl pēc tam apspriežos ar profesori Kursīti par Saeimas intelekta līmeni.
Un vispēdīgi jautāju Kursītei mātei, jo parlamentārietis kļuvis arī viņas dēls Māris Mičerevskis. Noslēdzam ar bēdīgu, minorīgu noti – bet tad lasītājam pašam jātiek līdz intervijas beigām.
Tātad Varakļānu novads palicis brīvībā un dosies vēlēt vadību septembrī. Ar ko tālāk jārēķinās iedzīvotājiem?
J. Kursīte-Pakule: Es būtu par plašu sabiedrisko apspriešanu, lai cilvēki uzskatāmā veidā iegūst priekšstatu par sagaidāmiem plusiem, mīnusiem gan ekonomiskā, gan kultūras jomā.
Iedzīvotāji joprojām sūdzas, ka neesot izskaidrots, kādi ieguvumi būtu, pievienojoties Latgalei, kādi – Madonas novadam. Tikai – es gribu, un viss.
Zinu, ka kolēģis Edmunds Teirumnieks no Saeimas Latgales apakškomisijas puses domā par ļoti konkrētu informācijas pasniegšanu.
Nezinu, vai tas varakļāniešus pārliecinās vai ne, bet Ilmārs Latkovskis mūs uzaicinājis uz Varakļāniem. Esmu par tikšanos, lai arī atmosfēra nokaitēta, no abām pusēm viedokļu paušana ir emocionāla.
Nacionālā apvienība grib Varakļānus pievienot Latgalei, proti, iekļaut Rēzeknes novadā?
Gribēt diez vai ir īstais vārds. Man un Teirumniekam Latgale ir senču zeme, abi no tās nākam – mums liekas, ka vēsturiskā piederība Varakļāniem bijusi Latgalei. Sešdesmitajos gados, neprasot iedzīvotājiem, piederība nomainīta.
Man pieņemamākais, tīkamākais risinājums būtu iedzīvotāju nobalsošana, un esmu gatava pieņemt kā vienu, tā otru iznākumu. Uz to var teikt, ka balsojums jau bijis. Bet zinām no pieredzes, kā rīko balsošanu.
Ja to dara vietējā pašvaldība, var izrādīties, ka pie vieniem iet, pie citiem ne, un kā uzstāda jautājumu. Tagad būs sabiedriska apspriešana, kas noslēgtos ar balsojumu – tas būtu prātīgākais.
Drusku īpatnēji izskan pārmetums – ko jūs Rīgā varat spriest par Varakļāniem. Viens no aizvainotajiem par Varakļānu “pārvietošanu” uz Latgali bija publicists Vilis Seleckis, kurš uzrakstīja plašu rakstu “Delfos”.
Nu, nez vai Seleckis dzīvo Latgalē. Manuprāt, viņa mājvieta ir Tukums. Cik cilvēku, tik patiesību. Svarīgi, lai neizceltos tādas lietas, par ko man pienāk ziņas. Ka tiem, kas piekrīt Latgales variantam, solīts ne vien logus izdauzīt, bet arī mājai pielaist uguni.
Tāda pārmērība būtu par daudz. Abu pušu viedokļu paudējiem ir tiesības brīvi izteikties, un tāpēc nav jākļūst par naidniekiem.
Man prātā politiska anekdote. PSKP XX kongresā atmasko Staļina personības kultu. Hruščovs stāsta, cik slikti bijis. Kāds zālē iekliedzas – ko tik ilgi klusējāt? Hruščovs jautā – kas to teica? Klusums. Ņikita Sergejevičs nopūšas – redziet, mēs arī klusējām, jo baidījāmies.
Man Varakļānu nākotne svarīga no kultūrvēsturiska viedokļa, bet daļa vietējo iedzīvotāju rēķina tikai ekonomisko izdevīgumu. No Varakļāniem nākuši daudzi izcili latgaliešu kultūras darbinieki, arī ar katoļticību saistītie.
Viens no ievērojamākajiem minams bīskaps Boļeslavs Sloskāns, kurš daudz darījis Latgales garīgās atmodas labā. Var teikt, līdzīgi Kandavai, Tukumam, Varakļānu novads ir robežtelpa.
Ar vēsturisku piederību katoļticībai, latgaliešu izloksnei un rakstu valodai. Taču kopš 60. gadiem daudz ūdeņu aiztecējis. Neslēpju savu viedokli par Varakļāniem, bet izsvērs paši vietējie balsojot.
Jūs apšaubāt 84% aptaujāto varakļāniešu viedokli, kas bija par pievienošanos Madonas novadam?
Apšaubu. Jo pienāca diezgan daudz informācijas, ka speciāli netika apjautāti tie, par kuriem zināja, ka viņi atbalsta iekļaušanos Rēzeknes novadā.
Kā paliek ar Satversmes tiesas sprieduma ievērošanu?
Tiesas nolēmumā nebija teikts, ka Varakļāni nevarētu būt piederīgi Rēzeknes novadam. Tur bija atsauces uz minēto aptauju un galvenais arguments – ka Rēzeknes novadā nav attīstības centra.
Bet centra nav arī vairākos citos novados. Un ja nav, tad to var izveidot. Un zinām, ka tiesa skatījās caur pirkstiem uz daudz pārliecinošākiem aptauju rezultātiem citviet.
Satversmes tiesas spriedums ir Satversmes tiesas spriedums, tas jāpilda.
Bet deputāti atrada ceļu, kā neiet pret spriedumu un ļaut cilvēkiem ievilkt elpu un pārdomāt. Atstāja pagaidām “neatkarīgu” Varakļānu novadu.
Vai esat kopā ar frakcijas biedru Aleksandru Kiršteinu, kurš sauc – Satversmes tiesa jālikvidē, konstitūcijas uzraudzību var veikt Augstākās tiesas departaments!
Varbūt es nebūtu tik kategoriska, bet zinu tādu viedokli, kas radies dažu tiesas spriedumu dēļ. Tiesa nav bezjūtīgs, neemocionāls veidojums. Tajā strādājošie juridiskie eksperti arī ir cilvēki.
Uz mani lielu iespaidu atstāja administratīvās tiesas atzinums, kurā latgaliešu rakstu valodu vērtēja kā svešvalodu. Tātad arī tiesneši mēdz kļūdīties, jo kas gan latgaliešu rakstu valoda, izloksne par svešvalodu!
Spriedums par Varakļāniem bija mācība ne vien deputātiem, ne tikai rūgts, kaklā norijams kamols iesaistītajām cilvēku pusēm novadā, bet lika apdomāties arī pašiem Satversmes tiesnešiem.
Vai strīdīgajos gadījumos tiek ņemti vērā visi par un pret, vai tie piemēroti tikai attiecībā uz Varakļānu novadu?
Te domāju gan 1100 iedzīvotāju aptaujas rezultātu, gan attīstības centra trūkumu, kas šajā vietā bija galvenie argumenti sprieduma taisīšanai, bet citur netika ievēroti.
Pāriesim pie citas nodarītas netaisnības. Ja būtu dzīvs akadēmiķis Jānis Stradiņš, vai viņš neapelētu – akadēmiķe Kursīte, kā pieļāvāt, ka teritoriālajā reformā sēļi palikuši bez savas valsts!
Sēlija man ļoti tuva. Par to īpaši sāp sirds. Aiziet paaudze, kurā bija Stradiņš un citi entuziasti, kas uzturēja Sēlijas ideju un mantojumu, vidējā, jaunākā paaudzē vairs neatrodas sēļu karoga nesēji.
Zinu lieliskus sēļu patriotus, kaut vai ko darījusi sēliskuma apzināšanās vārdā Lūcija Ķuzāne – man liekas, Sēlijai vēl jāatdzimst.
Iepriekšējā reformā pirms divpadsmit gadiem es, tikko nokļuvusi Saeimā, balsoju pret, jo daudz kur trūka elementāras loģikas, bija jūtams lobisms teritoriju iedalījumā.
To reformu atcēla, arī jaunpieņemtā nav nekas mūžīgs. Ja Sēlijā radīsies, veidosies spēcīga, kultūridentitātes nozīmību izprotoša paaudze, kas domās ne tikai par ekonomiskiem labumiem, tad vienotam novadam ir nākotne.
Bijušais ministrs Edgars Zalāns šaubījās, vai esot sastopami īsti, dzīvi sēļi. Suitus viņš saticis, bet Sēlijā lielākoties ienācēji. Kā lai pazīstam sēļus – pēc platā “e”, “ē” lietojuma?
Sēliska izloksne ir svarīga pazīme. Lielu postu nodarījušas deportācijas un sekojošie padomju gadi. Pirms gadiem divdesmit bijām ekspedīcijā Sēlijas pusē. Bija smagi, jo kaimiņš par kaimiņu negribēja runāt vai izteicās negatīvi.
Diemžēl tur bijušas nodošanas – vai īstenībā vai uz aizdomu pamata. Izsūtīto vietā ieradās ienācēji. Pirmskara Sēlijā un arī tālaika Daugavpils novadā viņpus Daugavai bija stipra luterāņu kopiena, kas rūpējās par kultūras dzīvi un reliģisko vienotību.
Pēc kara piespiedu vai labprātīgi piespiedu kārtā luterticīgie gandrīz tika iztīrīti. Vairākās vietās luterāņu dievnami stāv tukši.
Pirms gadiem pieciem bijām ekspedīcijā Daugavpils novadā. Ja valstij būtu jārūpējas – un tas tai ir jādara! – par robežu nostiprināšanu, tad es daļu kovidnaudas guldītu mūsu austrumu robežu nodrošināšanā.
Cilvēki tur lieliski, bet nejūt Rīgas atbalstu, kas ne katrreiz vajadzīgs naudas izteiksmē. Mēs nezaudētu, ja 5 miljonu eiro kovida pētniecības naudas daļu ieliktu sēļu un latgaliešu pašapziņas celšanā, kultūras dzīves stiprināšanā. Ir jāieliek sēkla, un tad jau izaugs – nevis nezāles, bet kultūraugi!
Komentējiet Ilūkstes gadījumu. Būdami zemgaļi, ilūkstieši piespiesti pievienoties Latgalei. Vēlēšanās viņu pārstāvji jaundibinātajā Augšdaugavas novadā kapitulējuši Daugavpils novada partijai, kura pārliecinoši vinnējusi. Satversmes tiesa spriedusi, ka administratīvi teritoriālā reforma Ilūkstes gadījumā notikusi nepareizi. Kā lai jūtas ilūkstieši pēc šāda notikumu pavērsiena?
Ilūkstes novadam arī noderētu atelpa un pārdomāšana. Te noticis pretēji Varakļāniem, kur saprotu varakļāniešus, kuri grib piederēt latviskajam, kas drīzāk iespējams Madonas, nevis Rēzeknes novadā, kur jāpieliek pūles latviskas kultūrtelpas saglabāšanā.
Savukārt Ilūkstē tā būtu sēļu latgalizācija, un nav pieņemams, ka vietējo kultūridentitāti paslauka zem tepiķa kādu ekonomisku apsvērumu dēļ vai tāpēc, ka, no Rīgas skatoties, liekas – ai, kas nu tur par lielu problēmu.
Ilūkstiešu senči, sākot ar valsts nodibināšanu, arvien pie robežām stingri stāvējuši par Latviju, tādēļ vien viņu pēcteči būtu jārespektē.
Saeimas deputāts Māris Kučinskis vērtēja, ka sēļi lielā mērā paspēlējuši savu novadu, jo nespēja vienoties, kur būs centrs – Viesītē, Jaunjelgavā, Ilūkstē…
Sēļiem pietrūkst Stradiņa. Viņiem jāizaudzina jauns Stradiņš. Tam vajag laiku. Tik lielas personības vietu grūti kādam ieņemt. Cerams, izaugs.
Nesen Saeimā pieņemts prezidenta rosināts vēsturisko zemju likums. Vai tas palīdz ar minēto “sēklas naudu” suitu, sēļu pastāvēšanai vai tikai iezīmē apgabalu robežas, atdod Sēlijai vietas nosaukumu un runā par”resursu koordinēšanu”?
Līdzekļi jāiedala valdībai. Jāpiešķir speciāla nauda tieši tiem entuziastiem, kuri dzīvo uz vietas un darbojas. Zinām, daudzus izsūtīja, daudzi ieradās no citām republikām, šķīdinot vietējo identitāti. Identitāti var stiprināt, vēršoties nevis pret, bet radot par.
Vēsturisko zemju likumprojektu tiešām iesniedza prezidents, paldies viņam par iniciatīvu. Mēs, deputāti, no savas puses arī šo to ierakstījām likumā. Cerams, nauda tiks atrasta.
Ja simtus tūkstošu gribēja tērēt vakcinācijas avīzei, ja citas mistiskas ieceres bija gatavība finansēt, tad derētu sapņu pilīm domātos līdzekļus savākt vienkop un dot konkrētai lietai – Latvijas novadu identitātes un apziņas stiprināšanai.
Man ir sajūta, ka, sākot ar indivīdiem, beidzot ar augšām, kā vienīgais nākotnes mērķis tiek virzīta labklājība. Bet, ja valstī nav idejas, apziņas, kas mūs vieno – un to stiprību veido novadu kopība –, tad nav ko runāt par nākotni.
Vai pareizi jūsu specialitāti dēvēt par kultūrantropoloģiju?
Esmu folkloriste.
Tas pat labāk. Kā no folkloristes viedokļa – kāpēc cilvēki tik maz gāja vēlēt pašvaldības? Tur arī grasās tērēt naudu, lai pētītu iemeslus.
Esam daudz villojušies, kādi pabalsti kurām iedzīvotāju grupām piešķirami kovida periodā, kurām ne. Virsmērķis, kādēļ turamies kopā, nevis katrs par sevi, ir aizmirsts. Negribu vainot žurnālistus, bet lamājam viens otru nereti par daudz.
Ir reizes, kad jāsaka skarbāks vārds, bet es augstāk vērtēju, kad otra viedokli uzklausa, ne apsmej, nobradā kājām, iemīda zemē.
Gandrīz visi pie vainas, ka esam izveidojuši valsti, kurā neviens nevienam netic.
KNAB, VID domā, ka visi ir potenciāli noziedznieki un krāpnieki. Finanšu ministrija un atsevišķi politiķi uzskata, ka bērnu pabalstus nodzers. Jā, daļu droši vien nodzer, bet nav vajadzīgi tik daudzi uzraugi, virsuzraugi – ir jāpaļaujas uz cilvēkiem.
Šajā ziņā Kariņš ar atvērtu smaidu, lai cik premjers spārdīts un sists, ļāvis labāk pārdzīvot kovida laiku. Kopumā valdībai bija ļoti grūti atrast pareizo komunikācijas veidu ar iedzīvotājiem.
Ministri māk paskaidrot – no ekonomiskās puses ir tā un tā. Bet jābūt arī emocionālai sasaitei – mēs valdībā vilksim, jūs palīdzēsiet, vilksim kopā! Nevis valdība – mēs, tauta ir citi, deputāti citi, žurnālisti vēl citi.
Tā rada savstarpējās neuzticēšanās augsni. Mūsu ienaidniekiem neko labāku vēlēties! Man sajūta, ja kādi nāktu iekšā, bučotāju būtu padaudz.
Spriežot pēc 1940. gada pieredzes, sagaidītāji, sveicēji vēlāk paši dabū pa spārniem. Bet cilvēki par to nedomā.
Kad kārtējoreiz dzirdam kritiku par Saeimu, ka tiek ievēlēti arvien zemāka intelekta deputāti, ko jūs, profesore, domājat, vai tiešām prātiņa līmenis deputātu vidū krītas?
Saeimā intelekta līmenis krītas proporcionāli tautas intelektam. Saeima netiek Dieva Tā Kunga nolaista no debesīm. To ievēlē vēlētāji, līdz ar to – ko viņi vēlas, to dabū. Rezultāti rāda arvien nepievilcīgāku ainu.
Varu salīdzināt no 9. Saeimas laika, kad Pilsoniskā savienībā mūs sauca par Profesoru partiju. Katrā komisijā no katras šķiras bija pa pārstāvim. Bija juristi, kā Ilma Čepāne, bija tautsaimnieki, kā Anna Seile, spēcīga ārlietniece Sandra Kalniete.
Toreiz ievēlētajiem skaņražiem Raimondam Paulam un Imantam Kalniņam pārmeta, kas komponistam darāms politikā! Raimonds Pauls nejaucās saimnieciskās lietās, bet, kur bija runa par viņa pārstāvēto jomu, pateica kā naglai uz galvas.
Tagad arvien vairāk tiek ievēlēti, protestējot pret kaut ko, tie, kas patrāpījušies pa rokai. Tāda izvēle pašiem rada lielu vilšanos.
Nezinu, kādā veidā jāiet kopā tautas gudrības pakāpei ar augstvērtīgu deputātu intelektu.
Jau redzu spilgtus personāžus, kas izgaismo parlamentu un vēl spožāk izgaismos nākamo Saeimu – tik ilgi “spīdēs”, kamēr pienāks brīdis, kad viens varēs ņemt mūsu tautu, mūsu valsti, kā saka, kailām rokām.
Neesam līdz galam padomājuši, ka tā ir katra pilsoniskā atbildība par valsti.
Esat Saeimas Mandātu, ētikas un pieprasījumu komisijas vadītāja. Kas jums sakāms par deputātu pieļautiem pārkāpumiem – pieci izdoti tiesiskai vajāšanai, daudzi administratīvi sodīti, nekad Saeimā nav bijušas tik lielas problēmas ar likumu ievērošanu. Lai gan Jānis Urbanovičs ir recidīvists uz ceļiem, neskaitāmas reizes pieķerts ātruma pārsniegšanā.
Urbanoviča piemērs nav labākais, negribu attaisnot, bet deputāti arī ir cilvēki. Kaut deputātam jārāda apzinīguma piemērs, varbūt viņam pastāvīgi kur jāsteidzas.
Mani vairāk uztrauc, ka no Saeimas uz Saeimu pieaug infantilisma līmenis. Notiek nepārtraukta sūdzēšanās deputātam par deputātu.
Agrāk vīrieši deputāti citādi kārtoja savstarpējās nesaprašanās, kamēr deputātes sievietes pārmetumiem tika pāri ar smaidu, neapvainojoties.
Un tā notika tik reti, ka tam vienmēr bija iemesli. Tagad samana naida runu gandrīz katra teikuma galā. Tas traucē veidot attiecības starp deputātiem, ja bez mitas liekas, ka otrs pateiks ko aizvainojošu.
Vai nav pirmais gadījums kad parlamentā kopā darbojas māte un dēls, jo par Saeimas locekli kļuvis jūsu atvase Māris Mičerevskis?
Bijuši brāļi Rubiki, vīrs un sieva Šleseri.
Kā esat audzinājusi dēlu, ja Māris ir liberālu uzskatu cilvēks, kamēr jūs – nacionāli konservatīva? Vai uzņematies atbildību?
Ir vecais teiciens, kas jaunībā nav bijis revolucionārs un liberālu uzskatu piekritējs, tam nav sirds, bet kas vecuma dienās nejūtas piederīgs konservatīvajiem – tam nav prāta. Mēs saprotamies labi, uzskatos abpusēji pieņemami.
Vai tā nav, ka parlamentā liberāļu un konservatīvo starpā ir pārmērīgi asumi, vai nav pārāk spēcīga viļņošanās starp dažādu novirzienu burbuļiem?
Tas reizē atspoguļo sabiedrības sašķelšanos un tieksmi arvien asākiem līdzekļiem piedāvāt savu kā vienīgo uzskatu pareizību. Izskatījām manis vadītajā komisijā kolektīvo iesniegumu par eitanāziju.
Pēc tam saņēmu neskaitāmus pārmetumus, kāpēc izskatīšana notikusi vienpusīgi, ar lielu uzaicināto garīdznieku pārsvaru. Kurus aicināt, noteic komisija.
Gribēju būt maksimāli toleranta pret galvenajām konfesijām, tāpēc uzaicinājām četrus pārstāvjus.
Mācītāji izteica viedokļus koncentrētā formā, viņi ir vieni no tiem, kas saskaras ar cilvēku dzīves pēdējiem mirkļiem, tāpat kā ārsti. Vai Tukumā notikušais, kur arī es cietušajam puisim ziedoju līdzekļus.
Cilvēki var tikt vajāti par visu ko. Runājam, ka pasaule, Eiropa kļūst liberālāka, atvērtāka, demokrātiskāka, taču man jo uzkrītošāka liekas vārdu nesaskaņa ar darbiem.
Reālās dzīves nesaderība ar paralēlo īstenību kā Padomju Savienībā, kura pēc papīra skaitījās lielākā demokrātija uz Zemes virsas, kur katram ir brīv izteikties – līdz tam, kamēr tu paudi atšķirīgo viedokli. Tā arī mūsdienās.
Es pieņemu, ka pasaule ir ļoti dažāda, un ceru, ka tādos uzskatos ir arī liberālās puses pārstāvji, kuri piekrīt, ka konservatīvām vērtībām ir noteikta vieta sabiedrībā.
Jums ir aizdomas, ka dažreiz par liberāļiem sevi pasludinājušie nav pārāk iecietīgi pret citādi domājošajiem?
No dusmīgajiem, saniknotajiem zvaniem, e-pastiem pēc komisijas sēdes eitanāzijas jautājumā tāds iespaids rodas. Nenoliedzu, arī konservatīvo aprindās reizumis parādās tikpat neiecietīgi viedokļi attiecībā pret liberālo vērtību piekritējiem.
Jāmēģina rast risinājumu, lai nenodarām pāri ar šīm cīņām galvenajam – nezaudēt cilvēcisku attieksmi vienam pret otru.
