Ko vēlas Pliners un viņam līdzīgie ar interfrontes rūdījumu apaugušie politikas dinozauri? 0
Latvijas Republikas okupācijas dienā “PCTVL” politiķu rīkotā konference “Vai 1939. – 1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība” sacēla jezgu aprindās, kas aktīvi seko sabiedriskajiem notikumiem. Jakovs Pliners, Valērijs Buhvalovs, Vladimirs Buzajevs un Viktors Guščins ir gana pazīstami, lai zinātu, ko no viņiem sagaidīt.
Ja neskaita cinismu, šādu pasākumu rīkojot tieši Latvijas okupācijas dienā, nekā pārsteidzoša. Arī pieteiktie referāti, piemēram, “Latvijas okupācijas nebija”, “Okupācija kā mūsdienu latviešu nacionālisma ideoloģiskais uzstādījums” un “Revanšistu ideoloģija kā pamats koncepcijai par Latvijas Republikas darbības nepārtrauktību” nav nekas jauns šo politiķu retorikā. Dažādi savdabīgi vēsturiskus notikumus interpretējoši pasākumi Latvijā redzēti arī iepriekš, gan izstāde par holokaustu Latvijā Maskavas namā, gan dažādu ideoloģiski ievirzītu grāmatu prezentācijas, gan pieminekļu uzstādīšana, gan dažādi audiovizuāli darinājumi, ko par filmām grūti nosaukt, gan “Saskaņas centra” eirodeputāta A. Rubika izteikumi par deportāciju novērtējumu, kurus šobrīd vērtē Drošības policija. Ar vēstures zinātni tam, protams, tikpat liels sakars kā smilš- kastei ar kodolfiziku. Bet te mēs sastopamies ar līdz šim mazāk uzrunātu dimensiju – vēstures politiku, kam ir tiešs sakars ar sabiedriskās domas, sociālās atmiņas vai pat vērtību orientācijas manipulēšanu.
J. Pliners apgalvo, ka tēze par Baltijas valstu okupāciju traucējot to attiecībām ar Krieviju. Tomēr gribētu uzsvērt, ka vēsturei diemžēl ir arī traģiskas lappuses, tostarp starptautisko attiecību vēsturei. Bet ārpolitiku balstīt pagātnē ir, mazākais, neproduktīvi. Pagātnē, ko nevaram mainīt.
Nejauši man rokās nonāca Krievijas Valsts Domes spīkera Sergeja Nariškina intervija, kurā viņš atklāti un visumā pareizi runā par vēstures falsificēšanu ar mērķi panākt ģeopolitikas balansa pārmaiņas. Tiesa gan, uzskati par to, kas īsti ir vēstures falsifikācija, mums varētu stipri atšķirties. Nariškins akcentē, ka pasaules politiskā karte veidojusies Otrā pasaules kara ietekmē, acīmredzot aizmir-stot būtiskās pārbīdes, kas kartē parādījās pēc aukstā kara un bipolaritātes un pēc PSRS kraha. Bet tieši šos notikumus augstākā Krievijas vadība atzinusi par XX gadsimta lielāko katastrofu un nu acīmredzami cenšas pārvarēt tās sekas. Jāpiebilst, ka Krievijai daudz svarīgāks ir pašas identitātes jautājums, ko nule cenšas risināt, ieviešot vienotu vēstures mācību grāmatu. Gluži kā laikos, kad patiesība bija viena, bet to, kā bija pa īstam, stāstīja tikai ģimenes lokā aiz slēgtiem slēģiem.
Vai atgriešanās pie staļinisma laika sabiedrības un arī ārpolitikas veidošanas principiem glābs Krieviju? Diez vai. Bet staļinistu paaudzes izauklēšana Latvijā patiešām var apdraudēt valsts pastāvēšanu. Latvijas skolās izmantot Staļinu slavinošus mācību līdzekļus, attaisnot desmitiem tūkstošu cilvēku deportāciju ir noziedzīgi pret jauno paaudzi.
Vērojot Drošības policijas pārskatus par Krievijas maigo varu, liekas, ka Latvijas sabiedrības šķelšana un sanaidošana norit apzināti pēc principa “skaldi un valdi”. Nelielu skandāliņu izraisījušais fakts, ka Latvijas skolās izmanto politoloģijas grāmatu, kurā runāts par NATO kā kaitīgu institūciju, tikai parāda “maigās varas vēža” ielaistību.
Bet, ja atgriežamies pie Plinera kunga un viņam līdzīgajiem, daudziem ar interfrontes rūdījumu apaugušajiem politikas dinozauriem un viņu uzcītīgajiem sekotājiem, jāvaicā: ko viņi vēlas? Vai atteikšanos no Latvijas valstiskās kontinuitātes un pilsonības piešķiršanu visiem bijušās PSRS pilsoņiem? Un kā tiešas sekas tam denacionalizācijas procesā atgūto senču īpašumu rekvizīciju, dažus desmitus tūkstošus militāro pensionāru ar pilsoņu pasēm, un kompensāciju čekistiem par viņu atvaļināšanu no amatiem? Vai, iespējams, arī apvienošanos ar Baltkrieviju un Krieviju vismaz jaunā muitas ūnijā, rubļa ieviešanu un draudzīgās Krievijas armijas izvietošanu nemaz ne tik sen atstātajās telpās? Varbūt arī jaunas deportācijas?
Pliners runā par mankurtisku ekonomisko pamatojumu Latvijai uzturēt labas attiecības ar Krieviju, jo “tad būtu gan investīcijas, gan darba vietas”.
Nenoliedzot labu starpvalstu attiecību un pozitīvas ekonomiskās sadarbības nepieciešamību, nevajadzētu tomēr aizmirst, ka nesenais nekustamo īpašumu burbulis, Krājbankas un nu jau arī visas Kipras ekonomikas krahs bija izcils nekontrolētu investīciju seku paraugs. Turklāt – ne jau tikai ekonomika virza starptautisko sadarbību un savstarpējās attiecības.
Piekrītu, ka vēsturiskā apziņa ir nozīmīgs faktors cilvēku vērtību orientācijas veidošanā. Piekrītu, ka pieminekļu uzstādīšana ir apzināta manipulācija ar sociālo atmiņu. Piekrītu, ka esam nonākuši Krievijas (informatīvās) ietekmes sfērā. Bet atšķirībā no 1940. gada, kad vietējā diktatūra, cenzūra un sabiedrības apspiestība ļāva šādu ietekmes sfēru izvērst līdz valsts zaudēšanai, šobrīd mums ir iespēja rakstīt savu vēsturi pašiem. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
