Anda Līce: Kāršu spēli reklamē kā patriotisma un saliedētības simbolu 11
Sākumā domāju, ka internetā kāds ir palaidis joku. Kad izlasīju līdz galam, sapratu – tas ir nopietni. Izklaides un atpūtas vietu tīkls “Klondaika” internetā vāc parakstus, lai skolās kā fakultatīvu priekšmetu ieviestu zoles spēli. “Šai kāršu spēlei piemīt milzīgs izglītojošais un attīstošais potenciāls, kas šobrīd netiek pilnībā izmantots, tādā veidā ierobežojot mūsu valsts attīstību nākotnē,” viņi apgalvo. Kas un kad ir veicis pētījumus, lai tā apgalvotu? Zolīte esot patriotisma un saliedētības simbols. Re, būtu mēs visi pēdējos divdesmit gadus spēlējuši zolīti, nevis braukuši peļņā, Latvija tagad būtu citu valstu augšgalā! Zinātāji gan teic, ka smadzeņu attīstībai nekas neesot labāks par šahu. Arī dambretei nav ne vainas.
Es nemaz nešaubos, ka vajadzīgo parakstu skaitu var arī savākt – cilvēki ir naski uz lietām, kuras šajā brīdī neko no viņiem neprasa, turklāt katrai izklaidei ir savs atbalstītāju pulks. Nav gan dzirdēts, ka notiktu liela viļņošanās (par parakstu vākšanu nemaz nerunājot) jautājumā par skolēnu neapmierinošo fizisko un morālo stāju. Un var gadīties – Mežaparka estrādē nākotnē notiks nevis Dziesmu un deju svētki, bet zolītes un alus dzeršanas turnīri.
Ar šo es droši vien izpelnīšos kādu “svētās” dusmas. Jo mūsu sabiedrība ir kā pulvera muca, jebkurš vārds vai no konteksta izrauts teikums var izrādīties sērkociņš, no kura viss iet pa gaisu. Visu cieņu tiem, kuriem ir atšķirīgs viedoklis un arī drosme to paust atklāti, nevis ar anonīmiem tālruņa zvaniem vai riebeklībām internetā. Ir iegājies, ka mēs atsevišķus notikumus un faktus skatām nevis kopsakarā, bet atrauti no lielajām norisēm. Tas nemitīgi rada pārpratumus, un milzum daudz garīgās enerģijas un laika aiziet, sprēgājot pa tukšo kā petardēm.
Cilvēku miesas un gara dziedniekiem ir regulāri un neatlaidīgi jāapgaismo sabiedrība gan par tradicionālām, gan modernām atkarībām, par to, cik daudz likteņu salūst dažādās klondaikās, kādus tīklus nenobriedušiem prātiem izmet naudas kārā azartspēļu industrija. Mēs jau tāpat esam tik daudz ko nospēlējuši. Pats galvenais ir izrādījies laiks. Individuālais un visas Latvijas laiks. Nav brīnums, ka tieši laiks kļuvis par lielāko deficītu, jo liela daļa laika tiek izlietota gaužām nejēdzīgi. Mēs katrs varētu uzrakstīt veselu sava laika nosišanas sarakstu. Daudziem pat nav laika līdz galam izlasīt vai noklausīties pilnu teikumu, viņi metas apstrīdēt, pat nesaprazdami, ko. Pasaulei, kas paļaujas uz savstarpējām cīņām, nevis uz izpratni un dialogu, nekāda rožaina nākotne nespīd.
