“Ko vēl traģisku, drausmīgu, nepatīkamu nesīs 2020. gads, ja ne saskaņiešu atkārtotu uzvaru Rīgas vēlēšanās.” Egila Līcīša feļetons 5
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgā un Latvijā desmit gadus gājis apmēram kā Honkongā ar Ķīnu – viena valsts, divas sistēmas. Nacionālā līmenī daudzmaz klupšus krišus virzījāmies uz Eiropu, bet valsts galvaspilsētas pārvalde bija promaskaviska, aziātiska un korupta.
Tikai beidzamajā varas periodā Nilam Vaļerjevičam iepatikās ideja pārdot “Saskaņu” kā “sociāldemokrātisku”, ES kreiso spēku saimei piederīgu ģimenes locekli, tad arī Rīgas domes saimnieki sāka meimurot uz Jevropas pusi, sirdī palikdami uzticami Āzijai.
Par laimi, CVK devusi starta šāvienu domes ārkārtas priekšvēlēšanām, un vara Latvijas galvaspilsētā mainīsies.
“Saskaņai” un Latvijas krievu savienībai maz izredžu uz panākumiem. Latvieši sociāli distancēsies no tā saucamajiem sociķiem.
No ušakoviešiem domē paliks vien izvēdināma smaka un sēžu zāles solos ar saliekamo nazīti iegravēti uzraksti “zdes bil vasja”.
Pārējos spēkos, kas sastājušies uz vēlēšanu starta līnijas, darbojas kampaņu konstruktori, kuri domā, kā apsteigt citus balsu zvejā, pievieno jaunas sejas, populārus bārmeņus un publikas iecienītus aktierus un sacer sarakstu programmas, ar kuru palīdzību Rīgu pārkrāsos, restartēs un pārbūvēs.
Programmatiski skaidrs, ka pilsētniekiem būs gājēju ielas, simtiem kilometru izbūvētu veloceliņu, miljons iestādītu koku, arī turpmāk bezmaksas pārvietošanās ar sabiedrisko transportu, tiltu un ceļu remonts un frotē dvieļi peldbaseinos par brīvu.
Tā jau ir solījumu klasika, bet šoreiz sarakstu kandidātiem būs jāsniedz atbildes uz trim sāpīgiem, aktuāliem papildjautājumiem – kur celt jauno koncertzāli, kādi pieminekļi ir noslaukāmi no zemes virsas un kā aizsargās Rīgā dzīvojošos citas ādas krāsas cilvēkus no rasisma.
Par iespējamiem Rīgas pārvaldniekiem domes vēlēšanās startējošās partijas pieaicinājušas labākos vietējos spēkus.
Nacionālo apvienību vedīs ļoti pieredzējis politiķis, caurcaurēm godavīrs Einārs Cilinskis, kam par pušelnieku otrā numura pozīcijā piesprādzēts reģionu apvienības vadītājs Edvards Smiltēns.
“Vienotības” pirmais numurs būs pārbaudītais un uzticamais karavīrs cīņā par Rīgu, kurš bieži vien trāpīgi pratis parādīt lietas to īstajā gaismā – Vilnis Ķirsis.
Citām listēm priekšgalā nav šejienieši, bet ienācēji Mārtiņš Staķis (“Attīstībai/Par”), Viktors Valainis no Zaļo un zemnieku savienības (daži pirmklasnieki radioreklāmās gan saklausījuši – Viktors Palaidnis), Ralfs Nemiro (“KPV LV”), kā arī vienīgā mēra kandidāte brunčos JKP pārstāve Linda Ozola.
Daudzi pilsētas iedzīvotāji līdz šim brīdim nebija informēti par šādu personu esamību, tāpēc nav jābrīnās, ka spirgtos talantus plaši anonsēja un veda klāt iepazīstināšanai, lai pārliecinātu, ka taisni šis kordziedātājs, uzņēmējs vai zemessargs ar bisi plecos būs labākais un skaistākais Rīgas pilsētas lielvecākā amatā.
Kā lielais nezināmais melnais zirdziņš uz domes ārkārtas vēlēšanām ierodas Oļegs Burovs ar “Gods kalpot Rīgai” komandu, ilggadējie “Saskaņas” draugi un partneri pilsētas apsaimniekošanā, pieklājīgi izsakoties, nemazgātām rokām.
Paredz, ka slīpētais vīrs salasīs no 20% līdz 0% rīdzinieku balsu, tomēr jādomā, diez vai Burovs atšķirībā no Nemiro un Valaiņa kunga lauzīs kaklu, aiz 5% sliekšņa aizķēries.
Jā, arī plaši reklamētai simpātijai Viktoram Valainim jārēķina, ka Rīgā dzīvo vien daži dīvānzemnieki un pārāk maz dabas draugu, lai uz bruģa gūtu tādas pašas uzvaras kā ZZS pārvaldītās teritorijās labības zonā Latvijas laukos.
Kas sūdzas par ausīs džinkstēšanu no skaļām, uzmācīgām reklāmām, lai zina, ka priekšvēlēšanu periodā turpmāk apstrādās prātus un rīdzinieku pastkastītes aplaimos ar visai sēnalainām partiju apgādu avīzēm ar slavinājumiem, priekšā pabērtiem riekstiņiem un sastādītiem norādījumiem, kā pareizi jānobalso.
Dažos rīdziniekos valda uztraukums kā sabakstītā skudru pūznī, kas mijas ar depresiju, – izvirzītie līderi latviskiem spēkiem esot par vājiem, tie nav spējuši vienoties vienā sarakstā, cīņā piedalās tādi, kuri netiks pāri 5% robežai – vienvārdsakot, ko vēl traģisku, drausmīgu, nepatīkamu nesīs 2020. gads, ja ne saskaņiešu atkārtotu uzvaru Rīgas vēlēšanās.
Laimīgā kārtā apātija neizplatās kā epidēmija, pārējie līdzpilsoņi mierina – bez psihošanas! Rīgu atgūsim mēs, latvieši.
