Ko var un ko pagaidām nevar elektromobilis 0
Turpinot Māra Saukāna Apē runātā atstāstu, šoreiz vairāk par tehniku un cilvēkiem, kuri izrādījās spējīgi veikt supermaratonu. Atgādinu – to nevarēja aptuveni puse no rallijā “Dakara 2012” startējušajām gandrīz 200 tradicionālo iekšdedzes motoru darbinātajām mašīnām.
Konkurence – tikai ideju līmenī
Māris Saukāns: – Startam alternatīvas piedziņas auto grupā gatavojās arī holandiešu ekipāža. Mēs ļoti gaidījām viņus, jo gribējās tiešu konkurenci, sacensību klātienē.
Atšķirība idejās – viņš bija iecerējis braukt ar ļoti vieglu mašīnu, ar “bagiju”. Un braukt bez “elektrības pagarinātāja”. Bez iekšdedzes dzinēja, kāds rezervei bija iebūvēts “oskarā”. Tas nav gluži tāds pats kā klasisks ģenerators. “Pagarinātājam” jābūt ar ļoti mazu degvielas patēriņu, relatīvi vieglam, tomēr spējīgam vajadzīgajā brīdī papildināt izsīkstošo enerģijas krājumu baterijās. Holandietis gribēja iztikt bez tā.
Diemžēl pašreizējā tehnoloģiju attīstības līmenī ir tāda muļķīga proporcija – lai nobrauktu lielāku attālumu un lietotu lielāku jaudu, vajadzīgs lielāks akumulatoru svars. Lielāks svars savukārt slikts braukšanai pa mīkstām smiltīm un tērē vairāk enerģijas. Apburtais loks.
Viņa eksperiments ar vieglu auto neizdevās. Izrādījās Dakarai nepiemērots. Citos apstākļos (100 km garā “Apes aplī”, piemēram) viņš būtu topā. Mēs viņu – vieglu un ātru – nepanāktu.
Bet tas īsākā distancē. 800 km toties varam nobraukt mēs. Smagāki, bet ar “pagarinātāju”.
Piektais ritenis palīdz
– Kādēļ vēl mēs tikām līdz finišam? FIA (starptautiskā automobiļu federācija) vispār nebija pilnu tehnisko noteikumu elektromobiļiem. Tie tika izstrādāti speciāli mums, speciāli “Dakarai 2012”. Un ar mūsu (Kristaps Dambis, Andra dēls) līdzdalību. Mums izdevās panākt atļauju lietot platākas riepas. Tātad īpatnējais spiediens uz grunti mums bija mazāks nekā citiem. Mēs it kā ieguvām piekto riteni. Efekts – fantastisks. Pat ar visu lieko svaru mēs smiltīs jutāmies labāk nekā iepriekš ar iekšdedzes “oskaru”. Nelaime tikai viena – tās šaurākās, ko lieto citi, ir sporta riepas – ar cietākiem, izturīgākiem “bortiem”. Tās var braukt iekšējā spiediena diapazonā no 0,5 līdz 4 atmosfērām. Tieši tās ļauj lidot pa trasi tā, kā redzat televizora ekrānā.
Platākas sporta riepas neražo. Mums tātad bija parasti “ielas” riteņi, kuri daudz neizturīgāki saskarsmē ar akmeņiem, asiem akmeņiem, no kuriem izvairīties nav iespējams.
Tie nav redzami, tie slēpjas smiltīs un nežēlīgi plēš pat sporta riepas. Tātad jābrauc lēnāk. Vēl lēnāk. Pat šādi laipojot, reiz bijām situācijā, kad līdz finišam vēl 300 km, bet ne elektriskajai, ne otrai mums palīdzošajai (Grigorovs/Princis) mašīnai rezerves riteņu vairs nav…
Ziniet, kāds man bija skaistākais brīdis sacensībās? Riteņi saglabāti, finišs tuvu un ceļš bez šķembām, un Andris saka – Māri, tagad tu drīksti braukt tik ātri, cik gribi!
Un tad es un “EO” varam braukt ļoti ātri. Iekšdedzes mašīna vietām netiek līdzi.
Spēks labāks par jaudu
– Elektropiedziņai ir kāda unikāla priekšrocība. Tas ir milzu griezes moments (mums iespējami 800 Nm, tie ierobežoti līdz 500 tikai tādēļ, ka citādi būtu jābūvē pavisam jauns auto, ar izturīgāku transmisiju un piekarēm) jau no pirmā apgrieziena, kas ļauj būt pārākam tieši tuksneša trašu kritiskajās vietās.
Kas tuksneša kāpās grūtākais? Tas, ka neredzi, kur brauc. Sporta auto slīpais logs pat līdzenumā nedod vertikālu plašumu. Kādus 30 cm augsta sprauga. Kā šaujamlūka. Virsotni, uz kuru dodies, tu redzi tikai īsu mirkli, no lejas, kad auto sāk pacelt degunu. Tālāk logā tikai debesis. Kur kore? Lidosi pāri (kā Gordons), vari iekrist bedrē (arī neredzamā) vai uzlidot pārāk augstu. Piesardzīgi, pārāk agri “atmetīsi” – vari uzkārties uz kores vai apstāties kāpumā pirms tās. Tieši šīs ir situācijas, kurās elektro vilkme ir pārsteidzoši, sākumā pat neticami efektīva. Tā maina visus priekšstatus par to, ko tad auto smilšu kalnos vispār spēj. Tas bija trumpis, par kuru mūs apskauda pat ātrākās ekipāžas. Ir jau arī BMW dīzeļiem tie 700 Nm, taču tikai ar augstākiem dzinēja vārpstas apgriezieniem, kas draud ar izbuksēšanu startā un ierakšanos.
Gandrīz mūžīgs
– Vēl viena elektromotora priekšrocība, kura nākamos startus padara vienkāršāk sagatavojamus un lētākus, ir tā niecīgais dilums. Jebkurš iekšdedzes dzinējs pēc tādas “Dakaras” ir praktiski beigts, “saelpojies” karstu un putekļainu gaisu līdz kritiskam līmenim. Elektromotors – joprojām kā jauns.
Diemžēl līdzīgi slavēt vēl nevar akumulatoru baterijas. Litija – jonu akumulatori, kas pašlaik labākie, iztur 6000, varbūt 8000 uzlādes/izlādes ciklus. Arī tas, protams, ir daudz un pat pietiekami sadzīves lietošanai. Bet gluži skaidrs, ka milzu investīcijas šajā jomā dos rezultātu, un pavisam drīz būs cita tipa baterijas. “Nokia”, piemēram, jau paziņojusi par telefonu, kas nebūs jāuzlādē. Iebūvēts akumulators spēs to barot vairākus gadus. Un šādas tehnoloģijas nonāks arī automobiļos.
Zvaigžņotās pastaigas
– Tehnika mums tātad bija laba. Uzdevuma veikšanai pietiekama. Ja cilvēki iztur. Sacensības laikā līdzjutēji Latvijā tika mazliet neprecīzi informēti. “Oskari” atkal nakšņo kāpās… Izklausās – guļ, laikam. Gulēja jau viens otrs. Parasti nevis mašīnās, kuras nav būvētas ērtai atpūtai, bet uz to jumtiem (lai nebūtu jābaidās no zirnekļiem un citiem mošķiem). Mēs negulējām, jo laika limiti to neļāva. Mēs kustējāmies nepārtraukti. Nakts vidusdaļa (pāris stundas) zem tuksneša mēness un zvaigznēm ir tik gaiša, ka pat riteni var mainīt bez papildu apgaismojuma. Absolūti melnajās stundās pēc saules rieta un pirms lēkta mašīnās paliek tikai piloti. Pārējie kājiņām brien uz priekšu, pa priekšu braucējiem, nostājas kāpu virsotnēs ar lukturīšiem – kā bākas. Tad piloti brauc, redzot tikai šos orientierus, kuriem jāpaliek, teiksim, pa kreisi no trajektorijas. Kad “bāka” sasniegta, gaidām, kad atnāks iepriekšējā. Un aizbridīs atkal uz priekšu. Tāda tā nakšņošana un “atpūta”…
