Ko var un ko nevar regulators. Aināra Dimanta atbilde uz Antoneviča komentāru 1
Atbildot uz Māra Antoneviča rakstu “Dāmokla zobens virs Dimanta, kurš nav ticis tālāk par “monitoringu”” (LA, š.g. 26. jūnijs), jānorāda uz trim nozīmīgām neprecizitātēm, kas iezagušās šajā publikācijā un var radīt nepareizu priekšstatu par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) darbību.
Par virsrakstā minēto Dāmokla zobenu
Nezinu, vai ir taisnība raksta autoram, kurš apgalvo, ka tēlainais zobens jau sen karājoties virs NEPLP un manas galvas, taču vienu varu apgalvot no sirds – nekad neesmu domājis un sagaidījis, ka NEPLP vadība būs komfortabla miera osta, kurā var pavadīt rimtu ikdienu. Tas tā nav un nebūs tik ilgi, kamēr NEPLP strādās sabiedrības, nevis politisko aprindu interesēs. Jo vairāk NEPLP ir aizstāvējusi sabiedrisko mediju intereses, budžetu un redakcionālo neatkarību, jo vairāk pārmetumu ir izskanējis NEPLP virzienā. To uztveru kā komplimentu, jo zinu – tātad esam uz pareiza ceļa.
Savas darbības laikā NEPLP vadītāja amatā esmu dzirdējis arī konstruktīvu, pamatotu kritiku par elektronisko plašsaziņas līdzekļu uzraudzības un attīstības jautājumiem. Kopā ar kolēģiem esam ņēmuši vērā pamatotus aizrādījumus no mediju nozares vai citām interešu grupām un rīkojušies tā, lai nepilnības novērstu. Tomēr emocionālu uzbrēcienu ir bijis krietni vairāk un to “sakne” parasti ir vai nu vēlmē pārdalīt valsts naudu par labu komercmedijiem, vai iedarboties uz sabiedrisko mediju – Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio – saturu. Nebūsim naivi – ne jau NEPL padomes priekšsēdētāja vai padomes locekļu personas netīk atsevišķām interešu grupām. Tā ir cīņa par kontroli pār sabiedriskajiem medijiem un cīņa par finansējuma pārdali, kur savu lomu spēlē arī aktīvs komercmediju lobijs.
Ja žurnālista piesauktais Dāmokla zobens apdraudētu tikai mani vai manus kolēģus NEPL padomē, tā patiesi nebūtu liela bēda Latvijas sabiedrībai. Apbēdina tas, ka reformas mediju jomā, par kurām NEPLP un es personīgi esam cīnījušies, bieži iestigušas parlamentā vai pie citiem atbildīgajiem lēmējiem. Tāpēc lēmumu nepieņemšana Saeimā, piemēram, par apvienotu, stiprāku sabiedrisko mediju Latvijas sabiedrībai; par NEPLP – mediju uzrauga un NEPLP – sabiedrisko mediju kapitāla daļu turētāja funkciju nodalīšanu, ir Dāmokla zobens virs Latvijas sabiedrības, nevis manas vai NEPL padomes locekļu galvām.
