Vai no skolēniem jābaidās? 0
– Baiba, vai jūs, vadot nodarbības un ekskursijas muzejā, redzat atšķirību starp bērniem, kas šim apmeklējumam iepriekš sagatavoti, un pārējiem?
– Protams, ja bērni ir sagatavoti, muzeja apmeklējums būs daudz mērķtiecīgāks un vērtīgāks nekā gadījumos, kad skolēnu grupa vienkārši atnāk un saka: “Rādiet, kas jums te ir; mēs neko nezinām.” Laika limits muzeja apmeklējumam ir tikai 40 minūtes. Ja nāk ar attieksmi, ka mēs neko nezinām, šajā laikā neko būtisku arī nevar paveikt.
No reģioniem skolas brauc ar pilnu autobusu. Taču kvalitatīva ekskursija vai nodarbība var notikt tikai tad, ja ir ne vairāk par 20 bērniem.
A. Melle: – Stunda muzejā jāliek mācību saturā kā obligātā stunda, taču arī tai jābūt ar noteiktu mērķi. Nav jēgas tikai aiziet paskatīties. Skolēniem jāmācās arī muzeju apmeklēšanas kultūra.
A. Tūna: – Ļoti svarīgi, lai kaut vai pa ceļam uz Rīgu autobusā skolēniem dotu kādus uzdevumus saistībā ar gaidāmo muzeja apmeklējumu.
Baiba pieminēja skolēnu grupas vēlamo lielumu. Protams, 40 cilvēku barā visiem grūti ko dzirdēt un redzēt. Taču muzejiem tad būtu skaidri skolām jāpasaka, kādi ir noteikumi muzeju apmeklēšanai un arī jārod iespējas dalīt grupas vairākās daļās.
A. Laķe: – Ir dzirdēts, ka kultūras jomā strādājošie baidās piedzīvot to brīdi, kad zāle būs pilna ar šo “Latvijas skolas somas” auditoriju.
– Domāju, ka jau tagad no skolēniem zālē baidās. Bija taču pat gadījums Nacionālajā teātrī, kad skolēnu uzvedības dēļ tika pārtraukta izrāde, tīmeklī esmu lasījusi sašutušu mammu sūdzības, kuras nav izbaudījušas teātra apmeklējumu kopā ar bērnu, jo skolēnu grupas zālē traucējušas.
A. Melle: – Pērn ar 12. klasi biju uz filmas “Es esmu šeit” seansu tieši skolēniem. Pēc tam teicu, ka uz šādiem pasākumiem ar viņiem kopā neiešu. Visa zāle bija pilna ar skolēniem un daļa no viņiem neprata skatīties. Tā tiešām ir liela problēma. Es aicinu neorganizēt kino vai teātra izrādes tikai skolēnu grupām, jo šādā auditorijā ļoti negatīvu pieredzi iegūst arī skolēni, kuri prot uzvesties.
– Kurš vainīgs, ka skolēni nemāk uzvesties?
– Grūti pateikt, kurš par to atbildīgs un kā situāciju labot.
A. Laķe: – Ja skolēns pirmo reizi ir teātrī vai kinoteātrī, nav jābrīnās par neadekvātām reakcijām. Savukārt, ja skolēni jau no 1. klases būs regulāri vesti uz šādiem pasākumiem, ja viņiem stāstīs, kā skatīties, kā reaģēt uz notikumiem filmā vai izrādē, publiskā vietā skolēnu auditorijas vairs nebūs tik problemātiskas.
A. Melle: – Vajadzētu arī veidot sistēmu, ka skolēni uz jebkuru viņiem piemērotu izrādi var nopirkt biļetes ar atlaidi. Nevis rīkot šādus pasākumus tieši skolēniem. Daļai varbūt šķiet: ja pasākums skolēniem, tad var uzvesties kaut kā citādi.
N. P. Kazradzis: – Skolēni mēdz satrakoties jau pa ceļam uz teātri vai kino. Autobusā uzliek mūziku, joko, uzvelkas. Pēc tam pasākumā grūti nomierināties.
A. Tūna: – Dažkārt ir tā, ka pasākumos skolā skolēnus mudina plaukšķināt, sist ar kājām. Tad aizved uz teātri un tur bērni uzvedas tāpat, kā raduši skolā.
Tikko Nils teica, ka skolēni satrakojas autobusā. Ir tāds jēdziens kā pedagoģiskā pāreja, kas ir viens no pedagoga augstākajiem meistarības rādītājiem. Pedagogiem jāmāk no vienas darbības un situācijas nonākt nākamajā.
B. Grīnberga: – Muzejos ļoti reti gadās tā, ka nodarbība jāpārtrauc kāda uzvedības dēļ, jo esam sagatavoti strādāt ar skolēniem. Grūtākais vecums ir no 5. līdz 7. klasei, taču nodarbības ir izveidotas atbilstoši katrai vecuma grupai. Uzvedības noteikumus izrunājam katra muzeja apmeklējuma sākumā. Ļoti bieži tiešām redzam, ka bērns pirmo reizi apmeklē muzeju.
Skolēniem, kas brauc no tālienes, Rīgā parasti paredzēts apmeklēt vairākas vietas. Dažkārt bērni jau noguruši, tāpēc nespēj koncentrēt uzmanību uz muzeja piedāvājumu. Nesen bija grupa, kas apmeklēja vienā dienā Botānisko dārzu, mūsu muzeju un vēl Motormuzeju. Domāju, ka ir vērts apskatīt mazāk vietu, bet kvalitatīvi.
