“Robežsardzes ģenerāļa Pujāta raudas un žēlošanās ir nevietā!” Egila Līcīša feļetons 23
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Robežsardzes ģenerālis Guntis Pujāts sabiedriskajā televīzijā teicis šādus maģiskus vārdus: “Preses interese (par migrācijas viļņa apturēšanu uz valsts robežām. – E. L.) bijusi augsta. Diemžēl man jākonstatē, ka preses klātbūtne novērš robežsargu uzmanību no pamatpienākumu pildīšanas. Jums ir jāvelta laiks, ar jums ir jārunā tā vietā, lai mēs laicīgi fiksētu pārkāpēju tuvošanos. Tas ir zināms apgrūtinājums.”
Īsā atbilde galvenajam robežsargam būtu, ka saskaņā ar preses likumu amatpersonām jāsniedz žurnālistiem visa informācija, ko vien tie pieprasa, līdz ar to ģenerāļa raudas un žēlošanās ir nevietā, bet mēģināsim izskaidroties drusku plašāk.
Nešaubīgi, ka pašreizējais stāvoklis uz robežām pēc Baltkrievijas uzurpatora Aleksandra Lukašenko uzsāktām Latvijas valstiskumu graujošām darbībām interesē teju simt procentus sabiedrības.
Daudziem latviešiem joprojām ne mazums prieka sagādā rīta avīzes lasīšana un vakara televīzijas ziņu noskatīšanās. Tādā veidā cilvēki uzzina jaunumus.
Protams, žurnālistikā ir atsevišķi ģēnijiem pielīdzināmi talanti, kuri, neuzkāpuši no alus pagrabiņa, spētu uzrakstīt referātu par jebkādu tematu, sasmēlušies nepieciešamās ziņas redakcijas pīpētavā.
Tāds laikraksta ievadnieks dragātu lasāmgabalu pēc lasāmgabala, uzdodams par informācijas avotu un intervējamo subjektu tiklab robežsardzes brigādes ģenerāli, tiklab pēdu dzinēju, austrumvācu aitu suni Kāravu, kurš tikko atgriezies no apgaitas ar dienesta biedru un svaigi saostām ziņām.
Tomēr lielākai daļai amatbrāļu nepietiks ar vēstījumiem no peņģerota un ar ūdeņotu smelšanu literāros avotos – viņi dosies uz objektiem filmēt, runāt, redzēt, izpētīt, aptaustīt savām rokām, pagaršot uz paša mēles, uzzināt ko vairāk, Pujāta vārdiem runājot, “būt par apgrūtinājumu”.
Un tā notiks vienmēr vietās, kur ir izsludināts ārkārtas stāvoklis, spriedzes situācija, epicentros, kur notiek lietas, par kurām ir kāpināta publikas interese un piesaistīta uzmanība.
Paldies robežsardzes Silenes nodaļas majoriem, virsseržantiem, kinologiem, kuri atrod vaļasbrīdi, lai sniegtu atbildes reportieriem par to, kas notiek uz robežas, jo tādējādi vēstījums sasniedz maksimāli daudzus valsts iedzīvotājus.
Mon ženerāl Pujāt, saprotiet arī mediju cilvēkus! Jāreaģē uz sabiedrības pieprasījumu un uz sociālo tīklu spiedienu un jāpilda priekšniecības rīkojums – šonakt dui uz robežu un atgriezies ar sensacionālu materiālu, lai tur vai asinis pa degunu!
Bet tur priekšā ir galvenā robežsarga vāji slēpta instrukcija apakšniekiem – atstājiet presi tumsā, miglā, informācijas badā.
Kā lai, ellē, lasītāji un skatītāji saprot pierobežā notiekošo! Vai ienācēji tiek laipni uzņemti un viesmīlīgi apčubināti?
Vai, tikko pamanīti mūsu krūmos ielīduši, pārkāpēji tiek atspiesti un izgrūsti no Latvijas teritorijas, neraugoties uz cilvēktiesību aizstāvju iebildumiem un Sarkanā Pusmēneša pretenzijām.
Pirms pāris nedēļām pats robežsardzes priekšnieks likās tāds pats nezinītis kā viņa vīru aizturētie, pāri robežai gājušie klienti, kuri nemaz nezina, kurp atnākuši, kurā valstī ieradušies.
Sekojot līdzi novitātēm Lietuvas pierobežā, kur vispirms tika vērsts Lukašenko migrantu ierocis, Pujāts prognozēja – maz ticams, ka kas tamlīdzīgs iespējams uz Latvijas–Baltkrievijas robežas.
Varbūt ģenerālis ir dzirdējis par mūsu baltkrievu un krievu partneru plaši izmantotu un pielietotu hibrīdkara instrumentu kā dezinformācija?
Kā Pujāts bez objektīvas preses starpniecības domā atspēkot no pirksta izzīstus vēstījumus, no zila gaisa uzpūstas utopijas par sasistiem, pusdzīviem robežas žogmalē pamestiem irākiešiem?
Bet šādi “nostāsti” kalpo par pamatu, lai baltkrievu diktators vārītos kā putras katls un sauktu robežsargus par nacistiem!
Atcerēsimies, ka arī Brisele tiek apziņota caur masu medijiem, un rekur, Lietuva jau saņēmusi 37 miljonus eiro piešķīrumu robežas stiprināšanai.
Līdz ar to ar robežsargu Pujātu varbūt varētu vienoties, ka žurnālisti tomēr pārsvarā ir lāga zēni un preses klātbūtne ne vienmēr ir briesmīgi apgrūtinoša.
