Bīstamais atliktās dzīves sindroms jeb visiem zināmā frāze “Tad, kad es …” 0
Atliktās dzīves sindroms netiek uzskatīts par psihisku vai psiholoģisku traucējumu, lai gan var tos izraisīt – pat neirozi, depresiju utt.
Protams, šo sindromu ne vienmēr pavada tādas sekas, taču arī bez tām tas var nopietni sabojāt tam pakļauto cilvēku dzīvi. Ko psiholoģijā nozīmē atliktās dzīves sindroms un kā ar to cīnīties, stāsta experimental-psychic.ru speciālisti.
Noteikti daudzi dzirdējuši vecāku vai citu radinieku izteikumus: “Tikai tad, kad pabeigsi skolu, varēsi darīt, kā pats vēlies”, “Vispirms iegūsti normālu izglītību, un tad…”, “Atrodi normālu darbu un pēc tam domā par savu ģimeni” u.tml.
Dažiem pieaugušajiem visa viņu dzīve pārvēršas par kāda notikuma gaidīšanu, kura pienākšana ļaus viņiem nekavējoties dzīvot laimīgi, darīt to, kas patīk utt.
Tādi cilvēki mēdz teikt: “Šobrīd dzīve mani neapmierina, bet, kad es… viss būs kārtībā”, “Tagad es neesmu pārāk laimīgs, bet, kad…” “Bet, kad” vietā var būt jebkas: pārcelšos uz citu pilsētu/valsti, kļūšu par uzņēmuma direktoru, apprecēšos utt.
Atliktās dzīves sindroma nosaukums izveidojies no tā, ka cilvēks, kurš tam pakļauts, drīzāk nedzīvo tagadnē, bet sapņos par nākotni. Viņš atliek savu dzīvi līdz vēlākam laikam, kad pienāks “tad, kad” (rakstā šo parādību/notikumu turpmāk sauksim par X faktoru).
Dažreiz pat lietas, kuras, šķiet, nav tieši saistītas ar X faktoru, tiek atliktas uz vēlāku laiku, un nevis tāpēc, ka cilvēkam nav fizisko spēju, finanšu vai kā cita, lai pie tām ķertos tūlīt. Atliktās dzīves sindroma būtība paredz, ka tādu iespēju vai kompromisu meklēšana netiek uzskatīta par nepieciešamu – kad notiks gaidītais, tad arī viss būs.
Protams, vajadzētu nošķirt šī sindroma skarto no cilvēka, kuru patiešām ierobežo noteikti apstākļi vai kuram ir sapnis, un viņš to plāno piepildīt.
Kas slikts atliktās dzīves sindromā: teorija
Protams, katram no mums ir savs priekšstats par laimīgu un ideālu dzīvi. Tie, kurus raksturo atliktās dzīves sindroms, uzskata, ka viņu īstā dzīve sāksies vēlāk – pēc X faktora pienākšanas. Ar to arī saistītas šī sindroma galvenās problēmas – tas traucē dzīvot tagadnē un gūt no tās maksimālu baudu un labumu (tas attiecas uz visām dzīves jomām), noved pie laika zaudēšanas, garām palaistām iespējām, kā arī var izvirzīt nepatiesas prioritātes un maskēt dažas psiholoģiskas problēmas.
Dažreiz atliktās dzīves sindroms “piesedz” nepārliecinātību par sevi, bailes (gan no tagadnes, gan nākotnes), negatavību pārmaiņām utt.
Bieži aiz tā slēpjas slinkums, nevēlēšanās iziet no komforta zonas. Bieži vien cilvēks pat nenojauš, ka viņam ir kādas problēmas. Patiesi, formāli mēs neatsakāmies, bet vienkārši plānojam ko darīt vēlāk, pēc X faktora parādīšanās.
Dažkārt šis sindroms izraisa depresiju, neirozi utt. Tas saistīts ar apzināšanos, cik daudz laika velti iztērēts, ar veltām cerībām un citām problēmām, kas radušās no atliktās dzīves sindroma.
Kas slikts atliktās dzīves sindromā: prakse (vairāki tipiski scenāriji)
1. X faktors nepienāk
Kas notiks, ja X faktors tā arī nepienāks? Piemēram, cilvēks labi zīmē un vēlētos pelnīt kā ārštata ilustrators. Taču viņš nevēlas atstāt pašreizējo garlaicīgo, bet stabilo darbu. Formālais attaisnojums: ja nu nebūs pasūtījumu?
Tātad vispirms jāsakrāj nauda, jāiegādājas automašīna, jānodibina ģimene utt. Tikai tad, kad stingri stāvi uz savām kājām, vari domāt par darba maiņu. Rezultāts – kārtojamo jautājumu virkne ir bezgalīga. Svarīga šādu situāciju iezīme: dažreiz atlikšanas iemesli ir patiešām nozīmīgi, citkārt tie vienkārši tiek izdomāti vai to nozīme pārspīlēta. Tajā pašā laikā kompromisa meklēšana (klientu piesaistīšana paralēli galvenajam darbam) parasti netiek apsvērta.
Aplūkotajā gadījumā var runāt par neizlēmību, nesagatavotību pārmaiņām, bailēm iziet no komforta zonas un bailēm kļūdīties. Atliktās dzīves sindroms darbojas kā ērta kūniņa, kurā paslēpties un attaisnot nevēlēšanos kaut ko mainīt gan tagadnē, gan nākotnē.
2. X faktors nevar pienākt
Ir situācijas, kad izvirzītie mērķi neizskatās pārāk reāli. Piemēram, meitene meklē ārzemnieku-miljonāru, lai aizbrauktu pie viņa uz citu valsti un dzīvotu uz viņa rēķina. Viņa neko nedara, lai pati uzlabotu savu dzīvi.
Protams, ir stāsti par skaistajiem prinčiem, bet kāda iespēja, ka konkrētā meitene atradīs vēlamo dzīvesbiedru ar norādītajām “īpašībām”, apprecēsies un dzīve plūdīs precīzi pēc viņas scenārija? Visticamāk, izrādīsies, ka vēlamā nākotne tā arī nepienāks. Tajā pašā laikā meitenei ir labs attaisnojums sev, kāpēc līdz šim viņas dzīve nebūt nav tik perfekta, kā viņa vēlētos – pagaidām visi prinči vēl nav “īstie”.
3. X faktors pienāca, bet fināls nav pārāk labs
Protams, ir situācijas, kad X faktors pienāk. Problēma slēpjas tajā, ka cilvēkiem ar atliktās dzīves sindromu šis scenārijs bieži vien saistīts ar vilšanos. Faktiski vairumā gadījumu X faktora parādīšanās nenozīmē, ka pēc tam dzīve pēkšņi kļūs ideāla bez jebkādām papildu pūlēm. Taču daudzi, kuri pakļauti aplūkojamajam sindromam, patiesi tic, ka laulība/savs dzīvoklis/automašīna, laba alga, pārcelšanās u.tml. radīs īstu brīnumu visās jomās vienlaikus.
Ir svarīgi saprast, ka dažreiz aiz brīnuma gaidīšanas slēpjas universāls attaisnojums, kāpēc cilvēks neattīsta sevi, nemeklē labāku darbu, partneri utt.
Piemēram: “Man nav attiecību ar meitenēm, jo es dzīvoju kopā ar vecākiem, un meitenēm tas nepatīk.
Kad man būs savs dzīvoklis, es tūlīt atradīšu sievu.” Pēc X faktora parādīšanās attaisnojums pazūd, tomēr brīnums nenotiek. Dzīvoklis ir, bet attiecības joprojām neveidojas. Lieta tāda, ka potenciālās sievas atgrūž vīrieša raksturs, ne jau tas, ka viņš dzīvo kopā ar vecākiem.
Kad X faktors pienācis, bet neatrisina problēmas, cilvēks bieži iedarbina aizsargmehānismu, kas trešo scenāriju apvieno ar pirmo vai otro: pēc viena mērķa sasniegšanas cilvēks uzreiz izvirza sev citu. Piemēram, “Es pārcēlos uz citu pilsētu, bet tagad man jākļūst par uzņēmuma direktoru, un tad mana dzīve būs ideāla.” Tādējādi cilvēkam ir jauns attaisnojums bezgalīgai atlikšanai.
4. X faktors pienāca: labas beigas
Protams, ir situācijas, kad X faktora parādīšanās patiešām krasi maina dzīvi. Tā var notikt, ja X faktora pienākšana vienā vai otrā veidā noved pie iekšējo problēmu (vismaz dažu) risināšanas, kas dod stimulu pozitīvām izmaiņām.
Piemēram, meitene tic, ka, zaudējot svaru, viņa atradīs savu otro pusīti, varēs doties uz dejām, par ko vienmēr sapņojusi, atrast labāku darbu utt.
Kad viņa patiešām zaudē svaru, paaugstinās viņas pašnovērtējums un, pateicoties tam, viņa pārliecinošāk izsakās darba intervijā un iegūst vēlamo darbu utt.
Jāatzīmē, ka šāds scenārijs ir reti sastopams, jo izmaiņas parasti nerodas pašas no sevis un prasa zināmas pūles. Taču tieši šī sindroma īpašniekiem pietrūkst aktīvas rīcības. Tāpēc šis scenārijs biežāk raksturo tos, kuri izvirza sev pareizo mērķi un to sasniedz.
