“Ko tad skrējāt uz Ameriku…” Tautieši stāsta, ko šobrīd piedzīvo ārzemēs un kā risina iespējas tikt uz Latviju 9
Visiem jāatgriežas Latvijā līdz 17.martam. „Uz papīra” tas šķiet pavisam vienkārši un saprotami, taču reālajā dzīvē situācija katram ir citādāka. Ārzemēs atrodas ne tikai bezatbildīgi Itālijas slēpotāji un lēto ceļojumu pircēji, bet arī tie, kuri aizbrauca no Latvijas tad, kad vēl nevienam neienāca prātā, ka daudzas valstis slēgs robežas, kā arī tie, kuri darba dēļ nevar paspēt atgriezties pie savām ģimenēm. Un, visticamāk, nevarēs vēl ilgi.
Cīņa par lidmašīnas biļetēm un pārtikas piegādi
Ievas Krūmiņas (vārds pēc sievietes lūguma mainīts-red.) ģimene pēdējos 10 gadus visus atvaļinājumus ir pavadījusi Latvijā, taču šogad sanāca izņēmums, jo abas pieaugšās meitas plāno uzsākt patstāvīgu dzīvi, tādejādi šis būtu bijis pēdējais kopīgais ģimenes ceļojums. Biļetes un viesnīcas tika norezervētas decembrī, izlidošana 4.martā, atpakaļ – 18.martā. Lai arī Ieva ir uzņēmēja, tomēr par turīgu sevi nevar saukt, nākas taupīt un ceļot maksimāli ekonomiski.
Brīdī, kad ģimene izlidoja uz ASV, lai realizētu gadiem loloto sapni par Lielā Kanjona apskatīšanu, vēl nebija ne runas par valstu robežu slēgšanu, koronavīruss plosījās tikai dažās valstīs, saraksts ar valstīm, ko nav vēlams apmeklēt, bija pavisam īss.
13.martā ASV izsludināja ārkārtas stāvokli, tika slēgti muzeji, atcelti koncerti un sabiedriskās aktivitātes, taču veikali joprojām bija atvērti, ielas bija cilvēku pilnas.
Kā lai tiek mājās?
“To, ka būs problemātiski tikt mājās, sapratām sestdienas rītā,” stāsta Ieva. “Latvijā jau bija sestdienas vakars, radinieki zvanīja, rakstīja. Tobrīd bijām Sanfrancisko, nolēmām nekavējoties braukt uz Losandželosu, no kurienes pēc 3 dienām bija paredzēts lidojums. Atcēlām viesnīcas, arī 17.martā paredzēto biznesa tikšanos. Pa ceļam, braucot īrētajā mašīnā, visu laiku komunicējām ar “airBaltic”, “KLM”, lasījām ziņas, visu ko vien var…Vakarā iebraucām Losandželosā, uzreiz steidzāmies uz lidostu, bet tur vairs neko nevarēja noskaidrot. Sazinājāmies ar Rinkeviču (ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču -red.) caur Facebook, ar “KLM” caur Whatsapp, un no rīta svētdienā beidzot “airBaltic” atbildēja twiterī. Ar tekstu – ka viņiem žēl, ka viņus nevar sazvanīt, bet pārsvarā citi varot sazvanīt. Ar zemtekstu, ka esam paši vainīgi.”
“Taču man zvans no Losandželosas un bezjēdzīga savienojuma gaidīšana maksā milzu naudu, vai tiešām nevar komunicēt kādā citādā veidā, kā to dara “KLM”? Bija jāpieņem lēmums – palikt ASV uz mēnesi, lidot uz Amsterdamu un gaidīt, līdz ielaiž Latvijā ar auto. Pirms tam pārbaudījām, ka “airBaltic” atcēlis reisus arī uz/no Tallinas un Viļņas, ka Polija ir slēgusi robežu, ka Lietuva laiž tranzītu līdz 18.03. vakaram. Un ka Igaunija laiž tranzītu pēc veselības pārbaudes, kas, manuprāt, ir ir visjēdzīgākais risinājums,” turpina stāstīt Ieva.
Svētdienā no rīta tika saņemts oficiāls paziņojums no “KLM”, ka reiss Amsterdama – Rīga atcelts. Ģimene atkal steidzās uz lidostu, kopā ar daudziem citiem eiropiešiem gaidot milzīgā dzīvajā rindā. “Gribu arī pateikties mūsu ārlietu ministrijai un Rinkēvičam, kurš komunicēja ar mani Facebookā un atbildēja pat naktī. Bijām jau pieteikušies repatriācijai, bija noorganizēta mašīnu kolonna caur Poliju, ja gribētu braukt ar auto… Vienkārši malači! Taču “airBaltic – kauns, kauns un vēlreiz kauns par tādu nacionālo aviokompāniju. Par papildu reisiem, kas tika noorganizēti 16.03, un ko pasniedza ar milzīgu pompu, cenas bija 700 eiro par biļeti Brisele-Riga!” dusmojas Ieva.
“Ko tad skrējāt uz Ameriku…”
Ģimene paspēja atgriezties Latvijā velā vakarā, pusotru stundu pirms robežu slēgšanas. Turpat Rīgas lidostā vēlējās pārbaudīt, vai nav inficēti ar jauno vīrusu, taču rindas bija vismaz 3 stundu garumā.
Pašlaik ģimene cenšas pašizolēties, kas, kā izrādās, nav vienkāršs uzdevums. Ieva stāsta: “Pirmais, ko darīju – ķēros pie pārtikas pasūtīšanas. Un biju pārsteigta, ka ne Rimi, ne Maxima un pat ne “Nuko.lv” vienkārši nepiegādā! Kad esi salicis internetveikala grozu un taisies apstiprināt piegādi, tad Rimi un Maxima izmet paziņojumu “piegāde nav iespējama”, bet “Nuko.lv” pat līdz piegādei netiek, jo nav iespējams apstiprināt “piekrišanu”, t.i., apstiprinat var, bet tās tehniski netiek apstiprinatas. Kā tad te var pašizolēties?!”
Pārtikas piegāde tagad tiek risināta ar draugu palīdzību, kuri vajadzīgo atnes līdz durvīm un atstāj. Ieva saprot līdzcilvēku bailes, tādēļ labprāt izvairās no kontaktiem. Taču sabiedrības attieksme gan sāp, sociālajos tīklos lasot tādu komentārus kā – “ko tad skrējāt uz Ameriku…” vai “tā jāmaksā par savu bezatbildību”. “Kāpēc mūsu sabiedrība ir tik ļoti ļauna?” retoriski vaicā Ieva.
“Ja atceramies komentārus par Kristīni Misāni, ka “pati vien vainīga”… Pirms nosodīt, varbūt vajadzētu atcerēties, ka daudzi aizbrauca brīdī, kad inficēšanās riska un ceļošanas aizliegumu nebija, to, ka notiks šāda bezprecedenta robežu slēgšana, neienāca prātā visļaunākajos murgos!” Tāpat Ieva vēlas atgādināt, ka daudzi tikko no ārzemēm atbraukušie patiešām atbildīgi izturas pret savu un apkārtējo veselību, un negrasās apdraudēt citus.
Bērni tēvu neredzēs vēl ilgi
Vēberu ģimene Latvijā kļuva pazīstama ar savu remigrēšanas stāstu, pārceļoties no Anglijas uz Latviju janvāra beigās. Divu mazu bērnu un vienas pieaugušas meitas māmiņa Inesa Vēbere šobrīd aktīvi palīdz citiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā, daloties ar savu remigrācijas pieredzi.
Taču līdz ar robežu slēgšanu ir radusies ļoti nopietna problēma pašas ģimenei. Inesas vīrs Dmitrijs, kurš ir Krievijas un Vācijas dubultpilsonis, pārceļoties uz Latviju, nomainīja darbu, sākot strādāt Somijas kompānijā par tālbraucēju šoferi, bet nu bērni palikuši bez tēva, jo robežas ir slēgtas.
“Mēs ar vīru pēdējoreiz redzējāmies 21.janvārī, tad,kad viņš no Anglijas uz Latviju ar busu devās ar mantām, bet mēs ar bērniem lidojām ar lidmašīnu. Pēc tam viņš devās strādāt uz Somiju, kur bija plānots palikt pirmos 2 mēnešus. Un tagad, šo sestdien, 21.martā, vajadzēja būt mājās pie mums. Bet, tā kā viņam vēl šobrīd ir reiss, kas beidzas 20.martā, tad saprotam, ka mājās viņš vairs netiek, jo viņam no Somijas ir jāizbrauc cauri Zviedrijai, tad Igaunijai, tad Latvijai. Izlidot pa taisno no Somijas uz Latviju vairs nevar, un izbraukt ar automašīnu arī nevar, jo Zviedrijā ir karantīna 14 dienas,” bēdājas Inesa.
“Kā mēs jūtamies? Drausmīgi! Bērniem bija solīts, ka drīz jau tētis būs mājās. Nu labi, viņi jau vēl maziņi, bet nu pa telefonu, skaipā daudz neparunāsi. Loģiski, ka viņi ilgojas pēc tēta, īstenībā bēdīgi. Esmu palikusi viena ar bērniem bez vīra atbalsta 4 sienās, nezinu, cik ilgi, nav nekādi izņēmumi lidojumiem. Vecākā meita vispār Anglijā, mēs esam visi izšķirti, neviens nekur nevar tikt.”
Problēmas ārzemēs strādājošajiem
Pārceļoties uz Latviju, Vēberu ģimene bija izplānojusi, ka Dmitrijs, lai arī ik pa brīdim nāksies būt prom no mājām, ar savu šofera darbu apgādās ģimeni, tādejādi Inesa varēs meklēt nevis visaugstāk apmaksāto darbu, bet to, ko var savienot ar mazu bērnu pieskatīšanu. Taču nu situācija ir krasi mainījusies, iespējams, ne tikai Vēberu ģimenei.
“Tādu tālbraucēju kā viņš ir ļoti daudz., “ stāsta Inesa, “Viņi tagad ir iesprostoti, dzīvo kabīnēs un netiek mājās. Viņiem arī dušas ir ciet, tur ļauj iet tikai somiem, iebraucējiem neļauj iet, tur ir kaut kādas specifiskas sanitārās prasības. Pat sabiedriskās tualetes ir ciet!” stāsta sieviete.
“Kad viņš atbrauca uz Latviju un atveda visas mantas, viņš nepaspēja piedeklarēties, viņam uzreiz bija jābrauc reisā. Un viņš tak ir Vācijas pilsonis, viņš pat teorētiski vairs nevar iebraukt Latvijā, jo ielaiž tikai Latvijas pilsoņus! Piedeklarējies viņš nav, jo nepaspēja, un te jau to zilo karti, lai dabūtu, ir jābūt vai nu atskaitei par pēdējiem 12 mēnešiem, cik viņš ir pelnījis, vai divpadsmit minimālām darba algām uz konta. Tas ir ap 5ooo eiro! Par kādiem iekrājumiem var iet runa! Nu viņš jūtās traki, jo bija rēķinājies ar to, ka tūlīt būs mājās,” stāsta Inesa.
“Ja tu kaut ko ļoti gaidi 2 mēnešus, tad beigās tu jau redzi to finišu, un tad tev pasaka pēdējās dienās, ka nekā nebūs, sēdi, kur esi. Bezizeja! Tu esi noilgojies pa tiem 2 mēnešiem tā, ka tev raudāt gribās. Bērni maziņi, loģiski, aug bez viņa. Protams, tas ir tālbraucēja darbs, pats tādu esi izvēlējies, taču nerēķinājies taču, ka tie būs daudzi mēneši. Mēneši!” pastāsta Inesa.
Ja Dmitrijs tiks uz Latviju, tad atkal jautājums, vai tiks atpakaļ uz darbu Somijā, un, ja viņam nebūs darba, tad ģimene ar abiem gadu un pusotru gadu veciem bērniem paliks bez iztikas līdzekļiem. “Nu jau ir 2 mēneši, un nekas jau te tik drīz nebeigsies, robežas būs ciet ilgi. Vistrakākais ir tad, kad atceries, ka tas tas Covid-19 ir nāvējoša slimība. Nedod dies’, tas skars kādu no mums… mēs vispār nekad vairs neredzēsimies! Tas man vakar tādu raudienu uzsita…” atklāj Inesa.
