Ķermenis ir kā telts, kur katrs stabiņš svarīgs. Neparastie kineziloģijas testi un ārstniecība 0
Izrādās, veselības stāvokli var novērtēt, arī testējot muskuļus, ar ko nodarbojas lietišķās kinezioloģijas speciālisti. Turklāt šādi nereti izdodas atklāt ne tikai esošās, bet pat gaidāmās veselības problēmas.
Plašākas diagnostikas iespējas
Zinātne kinezioloģija pēta kustību, taču lietišķo kinezioloģiju izmanto praktiski. ASV un Krievijā tā pat iekļauta ārstu apmācības programmā. Latvijā lietišķā kinezioloģija sāka attīstīties tikai pirms 15 gadiem. Pēdējā laikā to arvien plašāk savā praksē izmanto daudzu specialitāšu ārsti, piemēram, ķirurgi, neirologi, osteopāti, manuālie terapeiti, ģimenes ārsti, zobārsti, dietologi, ginekologi, kā arī fizioterapeiti un citi, lai labāk saprastu pacientu sūdzības un noteiktu diagnozi.
Izmantojot šo metodi, mediķi liek lietā zināšanas par centrālās nervu sistēmas un muskuļu savstarpēju mijiedarbību.
Lietišķajai kinezioloģijai ir arī apakšnozare psihokinezioloģija, kurā, testējot muskuļus, cenšas noskaidrot un novērst psihoemocionālu problēmu cēloņus.
– Tradicionālā medicīna labi tiek galā ar akūtām situācijām, ķirurģiskām, onkoloģiskām un ģenētiskām problēmām, taču ne vienmēr spēj palīdzēt hronisku slimību gadījumā. Kinezioloģija bieži vien ļauj atklāt problēmas iemeslu, kad tas nav iespējams tradicionālā veidā, – vērtē “Baltijas fizioterapijas” fizioterapeite un lietišķā kinezioloģe Elita Salgrāve.
Kā pārbauda muskuļus
Lietišķās kinezioloģijas pamatmetode ir muskuļu testēšana. Tā kā visus organismā notiekošos procesus vada centrālā nervu sistēma, iedarbojoties uz receptoriem, no ķermeņa ar refleksa loka starpniecību tiek saņemta atgriezeniskā saite.
Testā var izmantot līdz pat simt muskuļiem, un tas atkarīgs no zonas, kuras problēmu nepieciešams analizēt. Testējot muskuļus, tiek vērtēta atbildes reakcija, kā centrālā nervu sistēma spēj pielāgoties noteiktai slodzei. Tas notiek, liekot pacientam noturēt roku vai kāju muskuļus pretim speciālista spiedienam, proti, tiek radīta provokatīva situācija, lai pārliecinātos, vai nervu sistēma spēj to atbilstoši uztvert un reaģēt. Paralēli analizē arī pacienta stāju, gaitu un sūdzības.
Kinezioloģe novērojusi, ka daudziem bērniem sportot traucē nepareiza savstarpējo muskuļu grupu funkcija. Vecāki domā, ka viņi to negrib, taču patiesībā, kamēr vaina nav novērsta, bērni nespēj kustēties bez diskomforta.
Organisms kā vienots veselums
Kinezioloģijā pacienta stāvokli vērtē pēc tā sauktās veselības triādes principa, ko veido ķermeņa struktūra, tajā notiekošie bioķīmiskie procesi un emocionālais stāvoklis, kas ir savā starpā nesaraujami saistīti.
• Pirmā triādes sadaļa ir kustību un balsta aparāts – konstrukcija, kura notur un pārvieto ķermeni. Tā problēmas var novērst ar dažādām metodēm – fizioterapiju, masāžu, manuālo terapiju, osteopātiju, hiroprakses paņēmieniem vai ķirurģiski.
• Bioķīmijas sadaļa ietver organisma vielmaiņu, gremošanas un hormonālās sistēmas darbību. Problēmas šajā jomā palīdz risināt uztura speciālisti, homeopāti, fitoterapeiti un iekšķīgo slimību ārsti.
• Trešā triādes sadaļa ir psihoemocionālā joma. Tajā radušos sarežģījumus novērš ar psihoterapiju, mūzikas un mākslas terapiju, Baha ziedu terapiju un citām metodēm.
Nereti psihoemocionālais stāvoklis traucē risināt veselības problēmas, piemēram, hroniskas sāpes rada depresiju, kas kavē izveseļošanos. Ilgi ciešot sāpes, rodas pārmaiņas centrālajā nervu sistēmā. Kaut gan sāpes pārgājušas, tās saglabājas atmiņā un neļauj justies veselam.
Lietišķajā kinezioloģijā cenšas aptvert cilvēka organismu kopumā, bet vienam speciālistam tikpat kā nav iespējams to apgūt pilnībā, tāpēc katrs darbojas jomā, kas vairāk interesē, vai arī atkarībā no pamatizglītības.
