Kāpēc arhitekti aizbrauc? 9
– Jautājums Lienei – jaunajiem un talantīgajiem LLMM konkurss varētu būt lieliska pieredze un kādam vienam – nozīmīgs tramplīns nākotnei. Kā to vērtējat pati un jūsu kolēģi?
Liene Švarce: – Iecerētais sadarbības modelis starp ārzemju biroju un vietējiem arhitektiem, kā arī tas, kā tas tiek pozicionēts publiskajā telpā, šķistu atbilstošs man kā absolventei. Ja latviešu arhitekts ir ar pieredzi, šī situācija varētu būt nedaudz aizvainojoša. Vismaz no tiem kolēģiem, ar kuriem esmu par šo konkursu runājusi, neviens tajā negrasās piedalīties. Tomēr, ņemot vērā, ka pati diplomprojektā izstrādāju tieši Laikmetīgās mākslas muzeja ēku, ja vien saistītu savu tuvāko nākotni ar Latviju, droši vien piedalītos. Šobrīd plānoju doties papildināt profesionālās zināšanas ārzemēs – Francijā un ASV.
– Kāpēc Latvijas arhitekti nesaskata sev perspektīvu pašu zemē?
A. Sīlis: – No šāda viedokļa saprotu vietējās arhitektu cunftes uztraukumu. Valsts mums tā jau ir tik maz piedāvājusi iespēju parādīt, ko varam vai nevaram, un atkal ir kārtējais lielais objekts, uz ko visi cerēja, un tas atkal aiziet ārpus iespējas visiem sacensties, iegūt pieredzi un kļūt gudrākiem. Normāls arhitekts, protams, grib kontrolēt visu projektu no koncepta līdz pēdējai detaļai. Mēs šo iespēju, no valsts viedokļa skatoties, kārtējo reizi esam nopūdelējuši. Tieši tāpēc arhitekti neredz šeit sev perspektīvu un brauc prom. Un tāpēc ir normāla viņu reakcija. Otra problēma – neskaidrā sadarbības forma starp ārzemju arhitektu kompāniju un vietējo biroju. Ir iespējami divi varianti – vai nu tā ir nenozīmīga un formāla, vai gluži otrādi – ja ārzemnieks izvēlas vietējo arhitektu, kurš ir pietiekami varošs, pateikt, piemēram, tam pašam Adžejam, kurš ir strādājis visā pasaulē – tu tagad taisi “piepes”, šis nestrādās un ir jādara citādi.
K. Vanags: – Tas, ka konkursa nolikumā nav minēts, ko tieši darīs latviešu arhitekts, jau arī ir tā atvērtība – abi partneri savā starpā uz savu interešu un prasmju pamata varēs par to vienoties.
– Kāpēc tomēr daudzi latvieši tik labprāt brauc strādāt kaut par brīvprātīgajiem ārzemju birojos, toties sadarbību ar ārzemniekiem pašu zemē uzskata par pašcieņu degradējošu?
A. Sīlis: – Man liekas, ka jebkurš arhitekts, lai cik būtu labi domājošs par savu potenci un pieredzi, savā būtībā tomēr drusciņ šaubās par to, vai viņš varētu būt pasaules zvaigzne. Tam acīmredzot ir objektīvi iemesli – vai nu laiks, kurā augām un mācījāmies, vai arī iegūtā izglītība, pieredze, ambīcijas. Neviens jau principā netraucē strādāt kaut kur ārpusē – mēs jau kādus gadus 20 esam tam pilnīgi atvērti.
– Kādi ir pēdējā laika spilgtākie piemēri Latvijas arhitektu iziešanai pasaulē?
J. Dripe: – Ir vairāki ievērojami sasniegumi interjera jomā, ļoti labi pasaulē ir pozicionējusies arhitekte Zane Tetere (birojs “OpenAD”). Aktīvi ar arābu pasauli strādā birojs “Sarma un Norde”. Ir vēl citi piemēri.
A. Sīlis: – Nav jau tā, ka nekā nebūtu, bet trūkst kaut kā liela, kas būtu ieguvis starptautisku atzinību. Manuprāt, jaunie šobrīd šo LLMM konkursu jau uztver kā iespēju.
