– Publiskajā telpā izskan dažādi pieņēmumi – piemēram, kāds Latvijā slavens arhitekts portālā “a4d” izteicās, ka “stāru” komandas bijušas zināmas jau decembra vidū (konkurss tika izsludināts 9. decembrī, septiņus finālistus paziņoja 29. janvārī. – Red.). Vai tāpat nav arī ar viņu vietējiem partneriem? 9
Andis Sīlis: – Varu droši apliecināt, ka tā nav. Decembra vidū pat ārzemnieki vēl nebija zināmi.
K. Vanags: – Es nevēlētos komentēt sazvērestības teorijas.
Jānis Dripe: – Neviens konkurss nav sabiedrībā ticis akceptēts kā nevainojams – it īpaši tāpēc, ka dzīvojam mazā un korporatīvām saiknēm cauraustā sabiedrībā. Tāpēc, kad abi investori izteica gatavību ieguldīt 30 miljonus eiro Laikmetīgās mākslas muzeja būvē, konkursa rīkotājiem lūdzām – piedāvājiet formu, kas būtu maksimāli atvērta pret Latvijas arhitektu sabiedrību.
– Bet tieši demokrātisma trūkums šajā situācijā ir tas aizvainojošākais…
– Profesionāla un demokrātiska pieeja bija mūsu prasība konkursa rīkotājiem. Publisko iepirkumu likums to nosaka, ja runa ir par valsts vai pašvaldību finansējumu, bet šis ir cits gadījums. Bija dažādas iespējas, tomēr tieši spilgtais un samērā nesen īstenotais Gugenheima muzeja konkurss Somijā – tur piedalījās vairāk nekā tūkstoš dalībnieku –, kā arī nevainojamā 18 gadu reputācija tik konservatīvā valstī kā Apvienotā Karaliste bija argumenti, kāpēc konkursa rīkošanai tika izvēlēta kompānija “Malcolm Reading Consultants”. Teicām – dariet visu iespējamo, lai Latvijas arhitektu sabiedrība būtu iesaistīta. Jo var būt vēlme uzaicināt pasaules līmeņa zvaigzni un radīt arhitektūras skulptūru, kā to izdarīja, piemēram, Azerbaidžānas prezidents (Runa ir par slavenās irākiešu-britu izcelsmes dekonstruktīvisma arhitektes Zahas Hadidas projektēto Heidara Alijeva kultūras centru Baku. – Red.), jo likumiskais ietvars atļauj šajā vietā konkursu nerīkot. Konkursa rīkotājiem bija vairāki piedāvājumi – viens paredzēja uzaicināt, piemēram, piecas ārzemju arhitektu komandas un divas no Latvijas. Tomēr viņi vaicāja – vai Latvijā atradīsim divas komandas, kurām ir pieredze laikmetīgās mākslas muzeju projektēšanā? Visticamāk, beigās uzvarētājs vienalga nebūtu meklējams starp šīm divām vietējām komandām. Otrs modelis – atbilstoši pieredzei (portfolio) tiek izvēlētas septiņas ārzemju komandas, bet tiek arī noteikts, ka tām uz patiesas partnerības principa jāstrādā kopā ar Latvijas komandām. Pēc KM ieskata, ar šādu modeli mēs vairākus desmitus Latvijas arhitektus iesaistītu radošajā procesā, un būtu garantija, ka uzceltajam muzejam autori būs arī Latvijas arhitekti.
Kā Mirtas tantes radinieki
– Izskanējis, ka vairāki Latvijas lielie biroji LLMM konkursu ignorēšot… Bet vai esat mierā arī ar LAS klusēšanu šajā jautājumā?
Andris Kronbergs: – Mēs nevis ignorēsim, bet nepiedalīsimies šajā konkursā. Runājot par LAS, tad, cik zinu, nekāda oficiāli pausta kopīga lēmuma nav bijis. Konsolidēties vienā viedoklī vairāk nekā 500 arhitektiem nav vienkārši. Tomēr, runājot par konkursu praksi – tikpat svarīgs kā Vanaga kunga pieminētie integrācijas, vienādās izpratnes un tīklošanas jautājumi, ja jau vispār rīko konkursu (šajā gadījumā to, iespējams, varēja arī nedarīt), ir arī līdztiesības un vienādu iespēju radīšanas jautājums. Kādam jau a priori izlemt, ka kāds ir labāks par otru, sadalot lomas un nepietiekoši lietojot neskaidrus kritērijus, ir liela drosme.
Juris Poga: – Arī “Jura Pogas birojs” konkursā nepiedalīsies. Tomēr LAS nav ģenerālštābs, kur visiem pateikt – nē, tagad tā nedarīsim, vai gluži otrādi. Bez šaubām, tas, ka LLMM konkurss izraisīja duālu situāciju Latvijas arhitektu sabiedrībā, liecina, ka kaut kas nav kārtībā. Kopā ar arhitektu Jāni Krastiņu esam secinājuši, ka Latvijā ir četri muzeji, kas būvēti tieši šim mērķim – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Jelgavas mākslas muzejs, ko pēc kara nojauca, Motormuzejs un Latvijas Okupācijas muzejs. Šeit tiek mēģināts mākslīgi konkursa ceļā izveidot septiņas kompleksas vienības, kas sastāv no ārzemniekiem un vietējiem, tomēr Latvijas līdzdalība tajās būtu ierobežota.
K. Vanags: – Varbūt Latvijas arhitektu kopienai vispirms tikt skaidrībā ar Okupācijas muzeju un tikai pēc tam izteikt vēlmi “pašrocīgi” celt nākamo muzeju? Turklāt saistībā ar LLMM būves konkursu runa ir arī par pieredzi laikmetīgās mākslas jomā. Cik lielā mērā Latvijas arhitektus tā interesējusi kā sadarbības platforma, pirms parādījies privātu mecenātu piedāvājums būvēt laikmetīgās mākslas muzeju? Kamēr nebija investīcijas, arhitekti īpaši neinteresējās par laikmetīgo mākslu. Bet, tai parādoties, uzreiz ir klāt – gluži kā radinieki pie Mirtas tantes filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Tikpat pasīva kā veidojot partnerību ar Latvijas mākslas vidi, ir arī Latvijas arhitektu attieksme pret iespējamo sadarbību ar septiņiem lieliskiem arhitektiem, kas dotu iespēju Latvijas arhitektiem strādāt uz vienlīdzīgas partnerības principiem.
A. Poga: – Mani aizskar tikko teiktais – tūlīt pēc institūta 1985. gadā mēs ar Andreju Ģelzi uztaisījām Latvijas paviljonu Maskavas arhitektūras izstādē, un tas notika ciešā sadarbībā ar visiem tālaika arhitektiem.
K. Vanags: – Bet tie taču ir 80. gadi!
J. Dripe: – Atgādinu, ka šajā gadījumā privāts investors nāk ar vēlmi uz savas zemes un par privātiem līdzekļiem sasniegt vēlamo rezultātu – arhitektoniski un funkcionāli teicamu muzeju. Liela investīcija, valsts, sabiedrības un privātu interešu salāgošana un tās interpretācija ir kopumā smalku attiecību piemērs.
