Rembrants pie sienas un 42 nami 0
Vienam no bagātākajiem latviešu rūpniekiem un namīpašniekiem Jānim Taubem Rīgā īpašumā bija četras lielas mājas un grezna vasarnīca Jūrmalā. Viņa nenovērtējamiem mākslas priekšmetiem piepildītais Rīgas dzīvoklis vairāk līdzinājās muzejam. Taube varēja lepoties ar Rembranta gleznu savā īpašumā, kā arī daudzu citu Eiropas glezniecības meistaru darbiem, bet viņa mājas mēbeles reiz bija piederējušas kādam Pēterburgas lielkņazam. Taube bija turīgs jau pirms kara un, izmantodams juku laikus un 1920. gada 18. marta likumu, bija ticis pie lielas naudas un mākslas priekšmetiem. Viņš nomira 1929. gadā ar infarktu vēl samērā jauns un neprecējies, mantiniekiem atstādams karalisku bagātību.
Latvijas bagātāko ļaužu vidū bija daudz kokrūpnieku – arī Ābeļu dzimta, kuriem 20. gadu vidū piederēja nams Elizabetes un Vīlandes ielas stūrī un personīgais dzīvoklis ar desmit istabām, kā arī skaista vasarnīca Majoros. Dzīvoklis bija iekārtots ar rokoko stila mēbelēm un antīkiem bronzas mākslas darbiem, pie sienām – Eiropas vecmeistaru gleznas, uz grīdām – persiešu paklāji.
Starp latviešu jaunajiem miljonāriem netrūka arī citu, kuri bagātību un augsto sociālo stāvokli bija iekarojuši pašu spēkiem. Viņu vidū bija “šokolādes karalis” Vilhelms Ķuze, kurš savu grandiozo uzņēmumu pirmajos pēckara gados uzsāka gluži no nekā. Agrāk turīgo latvieti lielinieki bija tā aplaupījuši, ka viņš atgriezies no Krievijas ar vienu bikšu pāri kājās. Ķuze tomēr izrādījās cilvēks ar “amerikānisku” vērienu, kurš intuitīvi izpratis naudas vairošanās noslēpumu. Sācis savu darbību ar kredītu palīdzību, viņš nežēloja līdzekļus, kā šodien teiktu, spēcīgam mārketingam, lai nodrošinātos ar preses un sabiedrības atbalstu. Ķuzes fabrikas greznajās telpās pie uzklātiem galdiem mielojās vai visa Rīga, un viņa aprēķins galu galā izrādījās pareizs. Iespējams, ka sava loma bija arī apstāklim, ka Ķuze bija viens no nedaudzajiem latviešiem saldumu nozarē.
Mazāk zināms, bet tikpat liela vēriena uzņēmējs 30. gadu sākumā bija arī inženieris Antons Rimeiks, kura fabrikas ražotā zobu pasta “Mētra” bija gandrīz katrā Latvijas mājā.
Viena no bagātākajām latviešu ģimenēm 30. gadu vidū bija Aldermaņi, kuriem piederēja valstī lielākā pienotava un dārzniecība, vairāki nami Rīgā, kā arī Zaļā muiža Dreiliņu pagastā. Šī dzimta neizcēlās ar ārišķībām, bet gan ar darba tikumu un patriarhālo dzīvesveidu. Daudzi brīnījušies, ka miljonāre Otīlija Aldermane parastā kažociņā visaukstākajā laikā braukusi uz piena vezuma līdzās kučierim tikai tāpēc, lai uzturētu kontaktu ar klientiem. Dzimtai gan bijis arī skelets skapī – kāds viņu radinieks neatkarības sākumā bija nodarbojies ar viltotas naudas transportēšanu no Krievijas uz Latviju, noķerts ar veselu naudas vezumu uz robežas un sodīts ar desmit gadiem spaidu darbos.
Īpašu vietu latviešu miljonāru vidū ieņēma leģendārais izdevējs Helmārs Rudzītis, kurš, vēl nesen būdams parasts trūcīgs jauneklis, kas bija izmēģinājis laimi ar dažādiem pasākumiem, 1926. gadā nodibināja apgādu “Grāmatu draugs” un veica pilnīgu apvērsumu Latvijas grāmatniecībā, ieviešot pilnīgi jaunu grāmatu izplatīšanas sistēmu – romānus par vienu latu. Vēlāk, kad ar grāmatām vairs neveicās tik spoži, viņš veikli pārmetās uz skaņuplašu ražošanu, izveidojot skaņuplašu fabriku “Bellacord Electro”.
