Benjamiņu dārgumi 0
Protams, runājot par brīvvalsts laika bagātniekiem, uzreiz atmiņā ataust jau pieminēto “preses karaļu” Benjamiņu vārds – žurnāls “Forbes” pērn (Nr. 3, 2015) sarēķinājis, ka mūslaiku naudā viņu bagātības apmērs būtu lēšams ap 700 miljoniem dolāru. No laikabiedru liecībām zināms, ka Benjamiņu pils iekārtošanā kopā ar miljonāriem piedalījās labākie sava laika mākslas lietpratēji. Pie griestiem mirdzēja Venēcijas stikla lustras, pie sienām vecmeistaru darbi (no latviešiem – Vilhelms Purvītis), logus greznoja Kārļa Brencēna vitrāžas ar latviešu mitoloģijas motīviem, grīdas bija noklātas ar nenovērtējami dārgiem paklājiem – viens bijis Krievijas ķeizariskās manufaktūras darbs –, bet ieejas durvis atvēra sargs ar elektronikas palīdzību. Galvenajā salonā bijušas oriģinālas Luija XV laika mēbeles, kā arī visdārgākā manta visā namā – milzīga izmēra 18. gadsimta franču gobelēns ar idilliskām ainām. Kopiespaidu bojājis vienīgi Benjamiņa vecais flīģelis, kurš bijis noklāts ar Venēcijas izšuvumu. Viselegantākā tomēr bijusi vannasistaba, kur grīda un sienas līdz griestiem izklātas baltā marmorā ar rozā dzīsliņām un kā īpašs lepnums stāvējusi balta porcelāna vanna ar sudrabotām kājām.
Emīlijas un Antona rīcībā dienu un nakti bija vesels autoparks ar tā laika jaunākajiem modeļiem. Savas greznās tualetes Emīlija pirka lepnākajos Parīzes modes namos un varēja lepoties arī ar lielāko dārglietu kolekciju Rīgā. Benjamiņu īpašumā bija arī grezns nams Bulduros Jūras ielā 29 – Emīlijas rezidence. Savukārt “vecā kunga” (tā Antonu mēdza saukt padotie) paslēptuve bija perfekti uzturētā un sakārtotā Valdeķu muiža, kuras dīķī peldēja zelta zivtiņas.
Benjamiņu pils iesvētīšana 1930. gada janvārī bija tik svarīgs notikums Rīgas krējuma dzīvē, ka to apmeklēja viss Latvijas sabiedrības zieds. Kā vēlāk rakstīja “Aizkulises”, “visi tik daudz ēda un dzēra, ka varbūt daži nožēloja, ka nevarēja paēst divām nedēļām uz priekšu”. Tikpat iespaidīgs bija Antona Benjamiņa 75. jubilejas mielasts 1930. gada jūlijā Mazajā ģildē, kur piedalījās 400 viesu. “Aizkulises” jau 1927. gadā titulēja Emīliju par bagātāko sievieti valstī, uzsverot, ka visu savu mantu viņa guvusi, “pateicoties savai apbrīnojamai enerģijai, konkurentu nemākulībai un aklai laimei”. Izskanēja arī, ka abi izdevēji jau sen sev ir nopelnījuši bezrūpīgas vecumdienas kaut kur saulainajā Rivjērā, kas gan nekad tā arī nepiepildījās. 1932. gadā prese plaši aprakstīja Benjamiņa juniora kāzu ceļojumu no Vīnes un Berlīnes uz Itāliju un Dienvidfranciju, kura laikā viņš ar kundzi bija pamanījušies iztikt ar valūtas komisijas atļautajiem 1500 latiem. Laiku pa laikam tomēr gadījies sajust, cik dārgi ir būt slavenā uzvārda īpašniekam – piemēram, reiz Vācijas vilciena guļamvagonā, kad kalpotājs, pārsteigts par niecīgo dzeramnaudu, izsaucies: “Apžēlojieties, tik slavens miljonārs!” – “Es esmu pavisam cits Benjamiņš,” lepni atbildējis juniors.
