Kā nesamaksāt nodokļus 0
Divdesmito gadu sākumā Latvija iepazinās ar kara laika bagātnieku jēdzienu – tie bija veikli ļaudis, kas uz zaļa zara bija tikuši, pateicoties sakariem karojošo valstu armiju apgādes komitejās, pārdrošām mahinācijām un vienkārši laimes spēlei. Daudzo valūtu haosa laikā un arī vēlāk saistībā ar 1920. gada 18. marta likumu (ar to Latvijas rubli pasludināja par vienīgo maksāšanas līdzekli pēc kursa 1 cara rublis pret 0,50 Latvijas rubļiem) nami un fabrikas Latvijā tika pirkti un pārdoti par smiekla naudu. Kā 1927. gadā atzina laikraksts “Latvis”, īpaši šis likums bija izdevīgs tiem, kas savus namus bija būvējuši gandrīz vienīgi ar kredītu palīdzību. Taču ieguvēji bija arī lauksaimnieki, kuri atbrīvojās no pirmskara parādiem.
Rīgā bija arī “briljantu karaļi”, kuri gan savas bagātības avotus nekādi necentās afišēt, jo tas varēja izrādīties bīstami dzīvībai. Arī Rīga bija tranzītceļš no sarkanās Krievijas ievestajiem briljantiem un dārglietām, kas tālāk nokļuva Berlīnē un Parīzē.
Pēc Finanšu ministrijas Tiešo nodokļu departamenta datiem, 1925. gadā bija 887 personas, kuru ienākumi oficiāli pārsniedza vienu miljonu rubļu (20 000 latu). Astoņdesmit septiņi no tiem latvieši. Lielākie deklarētie miljonāri bija divi Liepājas ebreju tautības fabrikanti (katrs no viņiem lepojās ar deviņiem miljoniem rubļu – 180 000 latu – bagātību), kuri nodokļos samaksājuši 2,6 miljonus rubļu (52 000 latu). Slavenais miljonāru pāris Antons un Emīlija Benjamiņi 1926. gadā nodokļos nomaksāja ap diviem miljoniem rubļu (40 000 latu).
Tomēr reālā Latvijas nekronēto “karaļu” liste bija krietni garāka, jo daudziem bija divkārša un trīskārša grāmatvedība. Kā rakstīja žurnāls “Aizkulises”, “parunājiet pa draugam ar visādiem spirtrūpniekiem, fabrikantiem. Viņi smejas par nodokļu inspektoriem, jo ej nu pierādi “labam veikalniekam” viņa īstos ienākumus un pacenties vēl tos piedzīt. Puse no šiem jaunizceptiem miljonāriem un šiberētājiem ar visādu triku palīdzību izvairās no nodokļu maksāšanas.”
Arī 30. gados bija novērojams, ka visčaklāk nodokļus maksāja tie, kam bija visgrūtāk noslēpt ienākumus – namsaimnieki un valsts ierēdņi. Un arī toreiz nodokļu sistēma izrādījās nespējīga pret kapitālu īpašniekiem un ienākumiem no akcijām (no tā nāca tikai 3,2% nodokļa ieņēmumu). Vēl 1937. gadā finanšu ministrs Ludvigs Ēķis atzina, ka “mūsu nodokļu maksātāju deklarācijas bieži nav patiesas. Reizēm pat citādi cienījami pilsoņi, kuru ienākumi gadā pārsniedz 30 tūkstošus latu, uzdod 3000 latu un pēc tam skaišas, ka viņiem netic.”
