Latvijas bagātnieku aprindās parasta parādība bija divkārša un pat trīskārša grāmatvedība 0
Nauda ir, vajag godu
Grezni breitšvanca (karakula) kažoki, milzu karātu briljanti, mājas kā renesanses laikmeta pilis un plaši dzīvokļi ar persiešu paklājiem, Luija XV laika mēbelēm un Rembrantu pie sienas. Un – daudzos gadījumos vārdos neminami bagātību izcelsmes avoti, milzīgo ienākumu rūpīga slēpšana un nekaunīga izvairīšanās no nodokļu maksāšanas.
Liekas – kaut kas ļoti pazīstams, jo arī mūsdienās Latvijā pēdējā gada laikā bagātākie cilvēki kļuvuši vēl turīgāki, un tas, ka mūsu valstī ir ļoti liela sociālā nevienlīdzība, ir aksioma, ar ko nākas sadzīvot nu jau visus atjaunotās valsts vairāk nekā 25 gadus. Tomēr stāsts šoreiz nebūs par mūsdienu naudasmaisiem, bet gan par bagātniekiem, kas šokēja un izklaidēja sabiedrību un arī nodarbojās ar slavējamām lietām Latvijas 20. un 30. gadu brīvvalstī.
“Mūsu valstī nav bagātnieku, bet ir tikai pārtikuši pilsoņi. Vispārīgi mums bagātnieku nemaz nav šī vārda īstā nozīmē – mēs nevaram runāt par miljonāriem, kā to dara Amerikā,” 1930. gada 4. marta Saeimas sēdē teica finanšu ministrs Ansis Petrevics. Protams, viņam bija taisnība – Latvijas brīvvalstij 20. un 30. gados akūti pietrūka apjomīgu privāto kapitālu – to uzkrāšanu bija pārtraucis ilgais un asiņainais vispasaules tautu slaktiņš, no kura Latvija bija iznākusi kā brīva, tomēr bezgala daudz cietusi valsts. Liela daļa cara laikā krāto bagātību – it sevišķi to, kas glabājās banku un krājaizdevu kasu kontos – bija sabirzušas putekļos. Laiku un varu maiņās daudzi bagātie kļuva nabagi un nabagie tika pie lieliem īpašumiem.
Bija pienācis jauno miljonāru laiks – Krastkalniem, Bergiem, Morbergiem un citām miera laiku aristokrātu dzimtām līdzās centās nostāties Benjamiņi, Hofi, Švēdes, Mūlmaņi un daudzi citi “mandarīni” (šādi jaunbagātniekus mēdza dēvēt tā laika dzeltenā prese).
Lielākoties gan šie “krasti” nekad pa īstam nesastapās, jo vecie bagātnieki nicināja jaunos iznireļus un tā arī nekad neuzskatīja viņus par sev līdzīgiem. “Benjamiņi tik ļoti lepojas ar savu jauno grezno pili (1928. gadā viņi nopirka bijušo Pfābu īpašumu K. Barona ielā 12. – A. B.) un visiem labprāt stāsta, ka par vannas istabas ierīci samaksājuši 8000 latu. Kas tad tur ļauns, ja jau atrodas ļaudis, kas to apbrīno! Benjamiņi spiežoties smalkā sabiedrībā, kurai viņi nepieder ne savas izglītības, ne audzināšanas, ne pagātnes dēļ. Bet par ko tad viņus tur vainot? Nauda viņiem ir, limuzīnu arī vairāk, nekā vajadzīgs, tualetes arī. Viņiem nekā neiztrūkst no laicīgās mantas. Vai tad nav dabiski, ka nu gribas arī goda – iespēju rādīties un līdz nofotografēties smalkā sabiedrībā,” 1930. gadā savā laikrakstā “Latvis” ironizēja izcilais jurists Arveds Bergs. Par viņa paša grezno dzīvokli Rīgas centrā, pie kura dekorēšanas ticis pieaicināts slavenais tēlnieks Gustavs Šķilters, tika rakstīts, ka tas “var konkurēt ar itāliešu patriciešu pilīm”.
