Igauņu publikai tīri labi patīk teātra ielūkošanās cilvēka dabas smieklīgajā pusē 0
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rudens sākumā, kad vēl nebija sākusies vīrusa nekontrolēta izplatība un arī “Baltijas burbulis” vēl nebija pārplīsis, kritiķim Normundam Akotam ar igauņu kolēģu laipnu atbalstu radās izdevība ielūkoties viņu gadskārtējā festivālā “EESTI DRAAMA”, kas norisinājās kaimiņvalsts mazajā “teātra mekā” Tartu.
Trīs dienās skatīto izrāžu pārskats rada zināmu priekšstatu par to, ko igauņi šobrīd iestudē, ko nominē un ko apbalvo savos teātros. Pirmo N. Akota raksta daļu varējāt lasīt 9. decembra “Kultūrzīmēs”.
“Sievu skola” un “Pilsētu dedzināšana”
Trešā diena sākās ar bažīgo jautājumu, ko un kā lems mūsu “pandēmijas konsīlijs”? Kamēr skaidrības vēl nav, ejam skatīties Moljēra “Sievu skolu” Vanemuines teātra izpildījumā.
Režisors Prīts Strandbergs (labākā režisora nominācija) savu iestudējumu ir veidojis kā izteikti tradicionālu kostīmu izrādi, kurā, izmantojot mazās zāles tuvplānu, mijas dzirkstoša reālpsiholoģiska spēle ar brehtiskās atsvešinātības paņēmieniem.
Arnolfa neremdināmā kāre apprecēt savu daiļo audzēkni Agnesi un bailes tikt apmānītam raisa tik daudz uz skatuves asprātīgi izspēlējamas situācijas, ka Karols Kutcels par savu aktierisko veikumu tajās ir izpelnījies labākās vīriešu lomas balvu.
Var just, ka igauņu publikai tīri labi patīk tamlīdzīga teātra ielūkošanās cilvēka dabas smieklīgajā pusē.
Piecos vakarā pēc igauņu kolēģu īpaša ieteikuma vēl paspējam uz Tallinas Drāmas teātra iestudējumu “Pilsētu dedzināšana”, par kuru Prīts Pedajss saņēma Labākā režisora balvu.
Izrāde veidota pēc Kai Āreleidas 2016. gadā sarakstītā tāda paša nosaukuma romāna (2017. gadā izdots arī latviešu valodā, izdevniecība “Latvijas Mediji”), kas smalki niansētos toņos ataino kādas Tartu ģimenes portretu pagājušā gadsimta 50.–60. gados.
“Pilsētu dedzināšana” ir pati vienkāršākā kāršu spēle – viss atkarīgs tikai no kāršu secības kavā, un ar to aizraujas galvenās varones tēvs Pēteris, taču nosaukumam ir pievienota arī asociatīvā slodze: nodegusi pilsēta, sadegušas dzīves u.tml.
Tīna savu atmiņu stāstījumu sāk no pionieru vecuma, un tajā pakāpeniski ieaužas lakoniski un precīzi laiku raksturojošas ainiņas no viņas tēva, pamātes Līsi, tantes Idas, tēva drauga Paula un viņas pašas drauga Vaņas ikdienas dzīves.
Politiskais konteksts ir nobīdīts izrādes fonā, bet aktierspēles fokuss ļoti rūpīgi, ar Pedajasam piemītošo skrupolozo detaļu atlasi ir iecentrēts uz savstarpējo attiecību atklāsmi sadzīviskās situācijās.
Tēles Pernas aktieriskais veikums izrādē ir patiesas sajūsmas vērts – katra epizode iezīmē ne vien emocionāli aizkustinošus un pārliecinošus tēla rīcības psiholoģiskos motīvus, bet arī pašas sīkākās izmaiņas, kas parādās meitenes augšanas procesā.
Ovācijas un iegūtā balva par labāko sieviešu lomu jau likās tikai kā neatņemama piedeva šim darbam.
Pašmāju pasākums
Rēķinoties ar tābrīža situāciju un tās neprognozējamību, igauņi savu rudens festivālu bija formatējuši kā pašmāju pasākumu, izpalika dārgie izrāžu tulkojumi, trūka informatīvā materiāla angļu valodā, un visas diskusijas noritēja tikai igauniski, tādēļ īpašu pateicību nobeigumā gribu izteikt Valmieras teātra aktierim un ceļabiedram Janusam Johansonam, bez kura igauņu valodas zināšanām diez vai šis raksts būtu tapis.
Manā viesošanās laikā tukšas rindas teātra zālē igauņi neatstāja, temperatūru nemērīja un izolējošas starpsienas nelietoja. Maskas varēja iegādāties pie biļešu kontroles, ja bija tāda vēlme, un pēc izrādes teātra mājas lapā katram vajadzēja ierakstīt savu e-pasta adrese.
Tas arī viss. Akceptēt riska pakāpi vai ne, neaizmirstot par atbildību, mēs tik un tā izvēlamies paši. Ja dzīvs teātris ir pilnvērtīgas dzīves nepieciešamība, mēs vienkārši ejam to izbaudīt.
