Ko skatās un nominē igauņi 0
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rudens sākumā, kad vēl nebija sākusies vīrusa nekontrolēta izplatība un pat “Baltijas burbulis” vēl nebija pārplīsis, ar igauņu kolēģu laipnu atbalstu mums, pāris cilvēkiem, radās izdevība ielūkoties viņu gadskārtējā rudens festivālā “EESTI DRAAMA”, kas no 9. līdz 12. septembrim norisinājās kaimiņvalsts mazajā “teātra mekā” Tartu.
Pagājušajā gadā igauņi mainīja festivāla konceptu un atteicās no kuratoru programmas, tās vietā dodot priekšroku aizgājušās sezonas labāko izrāžu skatei ar nelieliem īpašu interesi raisošiem papildinājumiem, un par pasākuma galveno organizatoru kļuva “Vanemuines” teātris. Vīrusa saēstais laiks gan neļāva šo ieceri īstenot pilnībā, un starptautiskai publikai festivāls šoreiz palika tikpat kā slēgts, taču būtiskākās izmaiņas un nākotnes perspektīvu tas iezīmēja.
Lai nepaliktu aiz mūsu centīgo ierēdņu novilktās “dzeltenās līnijas” un līdz piektdienas pusnaktij tiktu atpakaļ Valkā, mums nācās vienu dienu zaudēt (četras izrādes palika neredzētas), bet arī redzētie iestudējumi deva samērā aptverošu iespaidu gan par repertuāra izvēles prioritātēm, gan par māk-slinieciskā vērtējuma kritērijiem, gan par igauņu publikas teātra skatīšanās paradumiem šajā ierobežojumu pilnajā periodā.
Modernās dzīves morāle un “slieku dzīve”
Sākšu ar īsu trīs dienās skatīto izrāžu pārskatu, lai rastos zināms priekšstats par to, ko igauņi šobrīd iestudē, ko nominē un ko apbalvo savos teātros. Pēc nesteidzīga brauciena pa rudenīgās saules pielietajiem Igaunijas ceļiem, ierodoties Nacionālā muzeja teātra zālē, kurpes bija jāatstāj pie durvīm un jāapsēžas kādā no telpā brīvi izvietotiem krēsliem. Spēle iesākās nemanot, kad kāds no dejotājiem jaunpienācēja degunpriekšā aizņēma viņa izvēlēto krēslu. Publika rotaļā iesaistījās ātri, un, kad jautrība sasniedza zināmu robežu, skatītāji tika nosēdināti vienā zāles malā, bet spēli savās rokās pārņēma brīvo dejotāju apvienības “ZUGA” aktieri, lai horeogrāfiski asprātīgā priekšnesumā pierādītu, ka reizēm “2 + 2 = 22”. Atraktīvā formā veidotā modernās dzīves morāle bērniem pavēra skatu uz dažādu nosacījumu, likumu un prasību ievērošanas nepieciešamību, meklējot savu vietu dzīvē, un atgādināja, ka par to var nākties arī pacīnīties. Starp citu, ar šā priekšnesuma variāciju, kurā piedalījās trīs Valmieras teātra aktieri, 2019. gadā bija izdevība iepazīties arī mūsu publikai Valmieras teātra festivālā, tikai toreiz tā saucās “Tools to rule”.
Vakarpusē Ostas teātrī uzstājās Tallinas Pilsētas teātris ar šogad mūžībā aizgājušā zviedru rakstnieka Pēra Ulova Enkvista lugu “No slieku dzīves”, kuru pats autors dēvēja par 1856. gada ģimenes bildi. Visa izrādes darbība ir koncentrēta scenogrāfiski izsmalcinātā tā laika viesistabas interjerā ar sienās ieaustām gaismas spēlēm, kas pieder Dānijas Karaliskā teātra direktoram Ludvigam (Rains Simmels). Viņa sieva Luīze – teātra pirmā aktrise (Hele Kerve – nominācija par labāko sieviešu lomu) sēž pie galda un raksta, stūrī ratiņkrēslā snauž slimā vīramāte, un Ludvigs paziņo, ka tūlīt vizītē ieradīsies Andersens. Būtu labi, ja Luīze ar viņu mazliet parunātos un ātri tiktu no viņa vaļā. Lielais pasaku meistars Hanss Kristians (Sanders Rosmegi – nominācija par labāko vīriešu lomu) ir visai neirotiska un panaiva personība, kas meklē pieeju dāņu kultūras elitei, un viņu saruna ilgst vismaz pāris stundu. Abi nāk no sabiedrības zemākajiem slāņiem un uzskata sevi par “purva augiem, kas vienmēr tiecas uz augšu”, bet valdošās aprindas grib, lai viņu priekšā rāpo un nekrīt acīs. Piesātinātā reāl-psiholoģiskā manierē teatrāli nevainojami izspēlēta visos laikos pazīstama situācija, kas neko daudz nav mainījusies arī mūsdienu pasaulē.
Mistēriju teātris, gravitācijas pētījumi un koijota skatiens
Otrajā dienā negaidītu pārsteigumu sagādāja Tallinas Pagraba teātra uznāciens ar izrādi “Emili Sagee”. Saukts arī par Kellera teātri, tas ir pirmais mistēriju teātris Igaunijā ar visai neparastu skatuvisko izteiksmes līdzekļu sakausējumu un savdabīgiem tēlainības meklējumiem. Režisores Kersti Heinlo un horeogrāfa Raho Ādla veidotais priekšnesums ir vizuāli auditīvs stāsts par XIX gs. dzīvojošas skolotājas cīņu ar savas personības dubultošanos. Aiz caurspīdīga tilla priekškara, kas mīkstina telpā visas priekšmetu un cilvēku kontūras, to bez vārdiem, plūstošās kustībās, pozās un tēlainās mizanscēnās oriģinālmūzikas pavadījumā izdzīvo divas līdzīgas un vienādi tērptas aktrises (Eva Pissa un Arolina Raudva). Vizuālais iespaids ir fantastisks, kaut kas līdzīgs mazo holandiešu gleznu atdzīvināšanai uz skatuves, un scenogrāfs Kristians Suits par to un vēl vairākām nominācijām ir saņēmis labākā scenogrāfa balvu. Interesanti, ka pēdējā skola, kurā 1845. gadā strādāja Emīlija Sagē, ir meiteņu pansionāts Jaunveļķos netālu no Valmieras, un vēsture ir saglabājusi skolnieču liecības, kas apliecina šo dubultošanās faktu.
Dienas vidus sniedza iespēju ielūkoties tajā šodienas teātra segmentā, ko pie mums neatlaidīgi kultivē JTI un “Homo Novus”. Autore un izpildītāja Kristina Normana savu dokumentāli poētisko pētījumu “Vieglāks par sievieti” ir veltījusi dzīves grūtību pārvarēšanai, teatrāli pūloties tās salīdzināt ar gravitāciju. Divi paralēli videosižetiņos un “izkrāso pats” bildītēs ietverti virspusēji stāstiņi: viens par itāliešu astronauti Samantu Kristolforetiti, kas tiešā nozīmē ir pārvarējusi zemes gravitāciju, un otrs par ukraiņu sievietēm, kas strādā par aprūpētājām itāliešu ģimenēs, tādējādi atbrīvojoties no postpadomju telpas lokālās gravitācijas. Projekts realizēts Kanuti Gildi SAAL, saņēmis Skatuves mākslas vispārējās balvas nomināciju un festivālā iekļauts ar Tartu Jaunā teātra uzaicinājumu. Zīmīgi, ka tā bija vienīgā izrāde ar pustukšu skatītāju zāli.
Pašā vakarā nācās krietni vien palīkumot pa Tartu bruģētajām ieliņām, lai atrastu pavisam nesen dibināto Karlova teātri, kas iemājojis kādā izbijušā draudzes saieta namā. Igauņu spēja un vēlme sameklēt un pielāgot neizmantotas telpas, lai radītu jaunas kompaktas spēles vietas dažādiem teātra projektiem, ir vienkārši apbrīnojamas. Tartu, kuru lieluma ziņā var salīdzināt ar mūsu Daugavpili, darbojas kādi astoņi spēles laukumi (gan skatuves, gan “blackbox-i”), visos kaut kas nepārtraukti notiek, un izrādes ir labi apmeklētas. Salīdzinājums kārtējo reizi nav mums glaimojošs.
Režisors Tāgo Tubins (labākā režisora nominācija) šajā teātrī iestudējis Ērika Kobles lugu “Mans rejošais suns”, kuru dažos vārdos varētu raksturot kā īpatnā rakursā pavērstu veltījumu ekoloģiskām problēmām un urbanizētā cilvēka izolētībai. Divi savstarpēji nepazīstami daudzstāvu nama iemītnieki kādā vakarā uz savas mājas kāpnēm sastop koijotu, un tas izraisa veselu notikumu ķēdi, kurā apvienojas no indiāņu mitoloģijas pasmelta mistika, cilvēka atsvešinātība no dabas un griba ziedot sevi, lai mainītu šo pasauli ar radikāliem līdzekļiem. Melindas (Ingrīda Isotamma) un Tobija (Tomass Tehts) paralēlie monologi un skatuves ar dažiem puķu podos iedēstītiem kociņiem sakrustojas zem koijota ciešā skatiena un pārtop dialogā, kas burtiski uzspridzina abu varoņu līdzšinējo eksistenci.
Kādus vēl neparastus teātra piedzīvojumus Normunds Akots izbaudīja Igaunijā pirms vīrusa otrā viļņa uzliesmojuma, lasiet “Kultūrzīmēs” 16. decembrī.
