Visjocīgākais krustakmens Tas atrodas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā pie galvenās alejas. Akmenī iekalts 0
kāds nenosakāms dzīvnieks: suns, zirgs vai mežakuilis un desmit krusti. Iespējams, ka krustu ir bijis vairāk, jo augšējā daļa akmenim nolauzta. Šis akmens esot atrasts Cēsu apriņķa Drabešu pagasta Kauļu māju robežās, kādā uzkalniņā arot zemi. Ir bijušas ziņas, it kā šis esot robežakmens, jo pēc nostāstiem stāvējis vietā, kur sagājušas piecu saimniecību robežas. Akmens uz Brīvdabas muzeju pārvests 1932. gadā. Protams, ka tas nav robežakmens, bet gan ļoti savdabīgs krustakmens.
Treju sauļu akmens
Šāds krustakmens ar treju riņķu krustu iegravējumu zināms tikai viens. Ojārs Ozoliņš šo akmeni jau padomju laikos pārveda savās mājās pie Valmieras Krivaišos.
Krusta zīme
Tā kristiešu visstiprākais pamatsimbols. Bet krusta zīme bija arī senlatviešu un seno baltu cilšu pirmais un galvenais burts. Krusts ir arī visu pasaules cilšu visvecākā zīme.
Pirmā saziņas zīme: zīme, ko ievelk smiltīs, zīme, ko iekaļ klintīs, zīme, ar kuru joprojām buras ūdenī un gaisā, visvairāk lietotā, visgodbijīgāk uztvertā – zelta krustiņš uz krūtīm, apzeltīts krusts, ko baznīcas tornis
pacēlis debesīs, krusta mešana baiļu brīžos un baznīcu rituālos. Bet arī senajā zemnieku pagāniskajā ticībā krusts bija galvenā maģiskā aizsardzības zīme. Aizsardzībai pret raganām, zagļiem un nelaimēm klēts
stenderēs, palodās un griestu sijās iegrieza krustu. Zvaigznes arī bija krusti: Lietuvēna krusts un Auseklītis – Lielais Lietuvēna krusts. Lielvārdes josta un visi mūsu nacionālā ornamenta raksti balstās uz krustu
rotājumu atveidojumiem arvien bagātākos zarojumos.
Bet dzīvībai ir cita pilnības formula – aploce, lode. Koku stumbri ir apaļi, ziedi un ogas ir apaļas, ūdens un asiņu pilieni apaļi.
Zemeslode, planētas, Saule un zvaigznes ir apaļas milzu bumbas. Atomā elektroni riņķo ap kodolu. Vai arī tie ir apaļi, zinātnieki pagaidām nespēj saskatīt. Radītājs šo pasauli veido apaļu apaļumā.
