Trešā acs un hronikas zāle 2
Seno romiešu naturālists Plīnijs Vecākais uzskatīja, ka Sfinksa ārpuszemes izcelsmes apstiprinājums ir “šā briesmoņa sarkanais veidols” un kosmosā vērstā “trešā acs” starp uzacīm. Bet mistikas rakstniece Jeļena Blavatska uzskatīja, ka tieši šīs divas pazīmes piemitušas Ēģiptē ienākušajiem atlantiem un Sfinksa atveido viņu priestera Ra–Ta tēlu, un ne jau valdnieku Hafru, kurš, iespējams, vēlāk to pārveidojis sev līdzīgu. Sfinksa ne gluži bez iemesla radīta ar lauvas ķermeni: tā esot tieša norāde uz noteiktu astronomisko laikmetu – Lauvas zodiaka zīmi (10970.–8810. gg. p. m. ē.).
Keisijs 20. gadsimta pirmajā pusē apgalvoja, ka zem Sfinksas kreisās priekšējās ķepas esot pazemes tuneļi, un gluži nesen, izmantojot jaunāko elektronisko aparatūru, japāņu pētnieki patiešām tur tādus atraduši. Keisijs uzskatīja, ka visas savas civilizācijas liecības atlanti pārnesuši uz Ēģipti un noslēpuši “hronikas zālē” – nelielā piramīdā, kas izvietota uz līnijas, kura savieno Sfinksas labo ķepu un Nīlu.
Gīzas arhitektūras pieminekļa ģeodēziskais plāns apliecina, ka valdnieku Hufu un Hafra piramīdas atrodas uz vienas diagonāles, bet Menakura piramīda – ne. Tas nav gluži nejauši, jo norāda uz vienotu to uzbūves ieceri: rezultātā veidojas vienādmalu trijstūris, kura viena virsotne atrodas tieši starp Sfinksas labo ķepu un Nīlu. Un tieši šajā vietā 1980. gadā ēģiptiešu melioratori, veicot urbšanas darbus, no 15 metru dziļuma izvilka zemes virspusē lielu Asuānas granīta gabalu. Šeit būtiskākais ir tas, ka šajās vietās nav granīta iegulu! Tāpēc daudzi pētnieki ir pārliecināti, ka tieši tur, iespējams, atrodas jau minētā “hronikas zāle”.
