Ko sēsi, to pļausi 0
“Ko sēsi, to pļausi,” teica gan senie latvieši, gan mēs, kas dzīvojam šodien. Savukārt Bībelē lasām: “Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj.” (Jāņa ev., 4, 37)
Atvadīšanās no Tautas dzejnieka Imanta Ziedoņa 6. martā izvērtās par saules apmirdzētu svētku dienu, jo sirmu galvu starp pavadītājiem bija mazāk nekā jaunu cilvēku, it kā mūžībā būtu aizgājis jaunatnes elks. Jā, Imants Ziedonis šais pāris nedēļās pabijis visu mutēs dažādos locījumos, gluži kā atsaucoties savulaik par sevi uzņemtās Laimas Žurginas dokumentālās filmas nosaukumam (“Imants Ziedonis. Portrets locījumos”), un tomēr tieši manifestācijai līdzīgās bēres piedāvāja tēmu šodienas slejai.
Tu, cilvēks, savas dzīves niecīgajā, apdraudējumu pilnajā ceļā dzīdamies uz priekšu, nezināma Spēka vadīts un pakļauts mūžīgās kustības likumam, it kā attaisnojot krūtīs ievietotā motora gaitu, dari gan sliktus, gan labus darbus, bibliskā valodā runājot – sēj sēklu sava Tēva tīrumā un nereti pats i neuzzini, kāda šī sēkla uzdīgs, kas no tās izaugs un kuru tā pabaros, jo tavs ceļš tevi jau ir aizvedis tālāk. Un tomēr mūsu spēkos ir izvēlēties par labu labajam. Labajiem vārdiem, darbiem un domām.
Neviens dzejnieks neraksta, domādams par nākamajām paaudzēm, visbiežāk viņš nedomā pat par savu paaudzi, vien cenšas sadzirdēt savu laikmetu, sevi un to Spēku, kas liek viņam rakstīt.
Vairāk par citu lietu mēriem viņu interesē pantmērs, un tomēr viņa egocentriskā, centrtieces koncentrācija pašam uz sava es un pasaules attiecībām savelkas tik ciešā enerģijas lodē, ka gaisma no tās kā no zvaigznes atspīd telpā, laikā un mūžībā, trāpot mums.
Tomēr ir viens priekšnosacījums, par ko šais dienās man bijis vairāk nekā agrāk jādomā, – lai sēkla kristu auglīgā augsnē un uzdīgtu par leknu, skaistu puķi, lai dzejnieka vārdi nepārvērstos nezināmu vārdu neatšķetināmās virknēs, lai mūzikas skaņas neatsprāgtu nost no bungādiņām nesadzirdētas un nesaprastas, lai krāsas uz audekla neliktu novērsties acīm neaptverama haosa priekšā, ir jāzina mākslas alfabēts. Kods. Formula. Likumi. Burti. Notis. Krāsas. ĀBECE. To, ko var iemācīt un kas jāiemāca bērnam skolā. Vai pēc tam viņš “c” rakstīs aiz “b”, mi aiz re, dzeltenu liks aiz zila, meklējot zaļo, to mēs nezinām, kā teiktu Imants Ziedonis un Māra Zālīte. Varbūt sarkanam sekos “k” un kopā tie veidos si bemolu, jo jaunais laiks drīz vien padarīs cilvēkus jūtīgākus pret nemateriālām enerģijām un to pārvēršanu matērijā ar mākslas starpniecību. Bet mūsu atbildība – šodien šeit un tagad – ir iemācīt bērniem burtus, ar kuriem rakstīt dzīvi ticībā labā pārspēkam pār slikto, gara pārākumam pār fizisko.
Tikai tad drīkstēs brīnīties, kā gadījās man, rokgrupas “Elkupe” mūzikas ieraksta “Uzaust” atvēršanas svētkos Siguldas Kultūras centrā sastopot jaunu latviešu sievieti ar bērnu pie rokas, kas, ieraudzījusi uz ekrāna Anša Epnera dokumentālo filmu “Lielvārdes josta”, skaļā balsī vaicāja: “Kas tas par debilismu?”
Šodien tas ir traģikomiski, bet ne nosodāmi, jo daudzu gadu laikā kods ir pazudis, zīmes ir aizmirsušās, formulas nav iemācītas. Un šī nebūt nav vienīgā situācija, kur māksliniekam šķietami pašsaprotamais plašai sabiedrībai ir svešais. Tomēr, gudri pārvaldot valsti, ir iespējams pretējs ceļš pašreizējā izglītības ministra Roberta Ķīļa iecerētajai visaptverošajai globalizācijai no šūpuļa līdz doktorantūrai. Ir iespējams iemācīt tos burtus, vārdus, zīmes, skaņas, krāsas, kas tālāk ļauj skanēt “latviski – jau nākamajā kārtā” (I. Ziedonis). Un tad manis sastaptās jaunās sievietes meita viņai to spēs paskaidrot, jo bērnudārzā būs apguvusi, ka ornaments arī ir alfabēts. Tās ir zīmes, kurām ir nozīme, ko var izteikt vārdos, var uzzīmēt, izdziedāt, izspēlēt. Galu galā, kā pierāda “Elkupes” psihodēliskais roks, kas iedvesmu radis Siguldas dabā, dzejā un latviešu ornamentā, veidolam/mākslas žanram nav nozīmes, nozīme ir akai, no kuras tiek smelts.
