Nespēja finansēt drošību – bīstama un nožēlojama. Saruna ar Jāni Kažociņu 22
“Latvijas Avīzē” viesojās bijušais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors JĀNIS KAŽOCIŅŠ. Pašlaik viņš ir padomnieks aizsardzības ministram Raimondam Vējonim un Ārlietu ministrijā, taču Voldemāru Krustiņu un Egilu Līcīti galvenokārt interesēja paša Kažociņa kunga secinājumi par paveikto un nepaveikto valsts drošības jomā, ņemot vērā viņa ilggadējo darba pieredzi attiecīgos dienestos.
V. Krustiņš: – Lūdzu, sniedziet praktiskus, rekomendējošus padomus, ko pašlaik vajadzētu darīt, rūpējoties par valsts aizsardzības spējām, iekšējo un ārējo drošību.
J. Kažociņš: – Es gribu izteikties par trim, manuprāt, būtiskākajām lietām šajā sakarā. Tās ir: drošības finansējums, starpinstitūtu koordinācija drošības jautājumā un situācija ar mūsu krieviem. Par finansējumu – tas, ka nespējam izpildīt apņemšanos veltīt 2% no IKP savai aizsardzībai, ir ļoti liela kļūda, un ceru, ka tā neizrādīsies liktenīga kļūda. Mūsu kaimiņi ir varējuši to darīt un konsekventi dara, daudz konsekventāk gatavojoties izaicinājumiem, kas mums visiem priekšā. Tas norāda, ka mums nav īsti objektīvu iemeslu, lai attaisnotu, kāpēc nepaveicām to, ko kaimiņi paveica. Mēs to neuzskatījām par prioritāti, kamēr kaimiņi valsts aizsardzību gan tā uzlūkoja. Kā nonācām tur, kur esam? Kā lielākajai daļai Eiropas, mums šķita, ka Krievija vairs nav militārs drauds. Viņi ir partneri un, ja arī bruņojās, tad to skaidroja – tāpēc, ka NATO iet prom no Afganistānas, ka Centrālāzija ir visai bīstams reģions un Ziemeļkaukāzā Krievijai arvien ir lielas problēmas. Nelikās, ka pastiprinātā bruņošanās būtu vērsta pret mums. Taču brīdinoši signāli bija – 2009. un 2012. gadā militārie vingrinājumi “Zapad”, un 2008. gada Gruzijas karš. Tas bija modinātājzvans, kura pogu Rietumu pasaule nospieda, lai gulētu tālāk. Ar Krimas aneksiju pasaule pēkšņi saprata, ka viss ir mainījies, un arī Latvijā visos līmeņos cēlās liels satraukums. Sapratām, ka tas var notikt tiklab ar mums! Centāmies mierināt sevi, ka esam NATO, ka tiks iedarbināts 5. pants, un saviļņošanās atkal lēnām norimst. Nomierināšanās ir tāda, ka tagad Obama un Baidens kategoriski pateikuši, ka 5. pants ir iecirsts akmenī, un Baltijas valstis var justies drošas – tad nu mums vairs nav jābēdā. Taču tik vienkārši tas nav. Obama dzīries lūgt ASV Kongresam miljardu dolāru Austrumeiropas drošības nostiprināšanai, bet miljards nav no gaisa nokritis, tas jāņem no kādām citām programmām. Līdz ar to prezidentam jāpārliecina Kongress, cik tas nepieciešami, un es domāju, ka viņš to varēs, bet, ja kāda valsts nepieņem sāpīgus lēmumus ņemt naudu aizsardzībai no citām programmām, tad diezin vai tā redzēs kādu daļu no šī miljarda. Tas jāņem vērā Latvijas politiķiem. Ja Austrumeiropas valstis spiedz par apdraudējumiem, tajā pašā laikā neziedojot vairāk par 1% no IKP aizsardzībai, vai viņi sagaida, ka ASV ar saviem 4,8% no IKP aizsardzībai pilnā mērā garantēs viņu drošību? Tas ir negodīgi. Toties, ja parādām, ka esam pamodušies un gatavi nopietni domāt par drošību, ja lūdzam ASV palīdzēt, bet paši arī darīsim, cik mūsu spēkos, un pieņemsim grūtus lēmumus, tad šo palīdzību varam sagaidīt.
E. Līcītis: – Ar grūtībām izspiest papildu 0,1% pielikumu aizsardzībai, iezīmētā līnija tikai līdz 2020. gadam sasniegt minēto 2% robežu – vai tā nav pārāk vārīga reakcija uz skaļajiem vārdiem, cik mums drošība esot svarīga?
– Piekrītu, un tas ir nožēlojami. Tas nozīmē, ka mūsu valsts retorika par apdraudējumiem neatbilst darbiem, ko valsts gatava darīt, lai draudus novērstu.
V. Krustiņš: – Bet vai galvenais nav iedvest tautai vēlēšanos aizstāvēties un organizēt uz to? Viss taču nebalstās tikai uz naudu! Un, ja par to runājam – ministrs Vējonis stāsta, ka jāgādā drēbītes un zābaciņi karavīriem, bet kad būs tās pretgaisa aizsardzības iekārtas un pārējais nepieciešamais?
– Miers, drošība ir galvenais, lai būtu brīvība, neatkarīga valsts, no kā izriet viss pārējais, un, kā vēsta sena pamācība – ja gribi mieru, gatavojies karam. Kremlis, protams, vēlētos atgriešanos pie vecās “business as usual” politikas, un tam atsaucība redzama daudzviet Eiropā, kā arī mūsu politiskajās aprindās, jo politiķiem svarīgāk pozicionēties rudens vēlēšanām, nevis tālredzīgi domāt par valsts drošību. Viņi labprāt gribētu palikt savās vietās, un tad drošāk runāt vēlētāju ausīm tīkamas, nevis smagas lietas. Kas attiecas uz Vējoņa kungu, man nav īpašu simpātiju ne pret viņa pārstāvēto partiju vai citām, taču cienu Vējoni kā ministru un to, kādā veidā pārņēmis ministra atbildību. Tiešām, esmu patīkami pārsteigts par ātru lietas būtības saprašanu, par politisko drosmi pārņemt no citas partijas ministra galvenās programmas gandrīz bez izmaiņām. Taču tā ir taisnība, ka viens ministrs diez vai daudz ko var sasniegt, ja nesaņem pilnvērtīgu citu valdības partneru atbalstu.
– Tagad esot citas, modernākas karošanas metodes, bet sabiedrībai īsti nav skaidrs – kā mēs pretosimies? Tiltus, pagastus, teritoriju nemaz nevajadzēšot aizstāvēt, un kāda tad būs tautas loma, lietderība, pretojoties agresijai, lai kāda tā būtu?
– Krievijas bruņoto spēku izrīcības Ukrainā bija kas negaidīts. Krima bija izcili izveidots pasākums, izmantojot specdienestus un specvienības. To pašu gribēja “pārcelt” uz Austrumukrainu, bet tā neizdevās. Nacionālās aizsardzības akadēmijas drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Jānis Bērziņš publicējis ļoti pamatīgu rakstu par jaunās paaudzes kara vešanu ar plašām atsaucēm uz krievu militāristu publikācijām. Un krievi, kā paši aprakstīja, tā vēlāk Ukrainā arī rīkojās. Jaunās paaudzes karā no tradicionālās pretinieka fiziskās iznīcināšanas pāriet uz tā graušanu no iekšienes, no tradicionālā kaujas lauka – uz informatīvi psiholoģisko un uztveres karu. Šai mūsdienu kara taktikai ir daudzas fāzes, bet būtībā galvenais maldināt politiskos, militāros līderus, veicot koordinētus pasākumus, piemēram, plašsaziņas līdzekļos, un noplūdinot informāciju. To jau pieredzējām Lietuvā, kad, pērn tai veicot ES prezidentūru, Grībauskaites kundze jau paziņoja, ka pret viņu vērsīšot melno “pī-er” kampaņu. Tā notika, viņai “trāpīja”. Un arī Putins saka priekšā, kas tālāk būs, bet neviens viņā negrib klausīties. Šajā “noplūdināšanas” kampaņā iederīga ir ASV valsts sekretāra vietnieces, Igaunijas ārlietu ministra un nu arī Polijas ārlietu ministra noklausīto sarunu, neglaimojošo izteikumu publicēšana, kas šīs personas nostāda negatīvā gaismā. Latvijā kandidāts uz vienu no galvenajiem ES komisāru amatiem ir Valdis Dombrovskis, un arī viņam cenšas atrast nomelnojumus. Tas ir saprotami, ka Krievijai negribas, lai spēcīgas personības no Austrumeiropas, kuras tiešām ciena un kuras ir darbaspējīgas, nokļūst svarīgos amatos Eirosavienībā. Tāpēc tā kaitē Sikorskim un citiem, un nebūs jābrīnās, ja Latvijas prezidentūras laikā atradīs “vainas” mūsu politiķiem un “sitīs” mūsu valsti. Par to nav nekādu šaubu.
E. Līcītis: – Vai spējam un spēsim tam pretdarboties – tehnoloģiski, politiski, informatīvi?
– Tā ir stratēģiskās komunikācijas lieta. Ja kādas valsts vai alianses politiskai darbībai nav skaidrs un pārliecinošs pamatojums (vai vīzija), kāpēc tā attiecīgi rīkojusies, tad šī rīcība arvien būs grūti skaidrojama. Jābūt absolūtai skaidrībai, jo īpaši visaugstākajā līmenī pieņemtos lēmumos – kas aiz visa tā stāv, uz kādām pamatvērtībām balstījās, pirms lēma, ko ar to grib panākt. Jāskaidro, ko dara un kādēļ. Ja fabula ir pārliecinoša un konsekventa, tad tā ir grūti apgāžama, un tas palīdz tikt galā ar šāda veida apdraudējumiem valstij. Te ir vēl citi pretdarbības veidi. Viens no tiem – korupcijas apkarošana. Ja Latvijas korupcijas apkarošanas iestādi plosa tādas nesaskaņas, ka tā gandrīz nav spējīga funkcionēt, tad tas faktiski ir apdraudējums valsts drošībai. Tad korupcija mūs “ēd no iekšienes”, nemaz nerunājot par piespēlēto no ārienes – tas ir darbarīks, ko lieto pret mums. Otrs – caurspīdīgums mediju īpašniekiem, lai mēs pilnīgi droši zinātu, kam un kas šai vidē pieder, kas ir patiesā labuma guvēji.
– Kā šīs situācijas risināt?
– KNAB situācija jārisina politiķiem. Ļaut šai iestādei pašai sevi iznīcināt ir gaužām liela muļķība. Es negribu likt priekšā “maģisko” risinājumu šajā lietā, jo vieglu risinājumu nebūs, taču izejai jābūt.
– Ar likumu jau “meklēja” plašsaziņas līdzekļu patiesos īpašniekus, bet diezin vai atrada. Bet vai nav satraucoša nenokārtotā lieta, ka Latvijas prese, TV kanāli var piederēt ikvienam – ārzemju pilsonim, šaubīgam magnātam, kas vien spēj maksāt un grib pirkt mediju?
– Tas ir tas, kas Saeimai būtu jāskata un jāvērtē, jo plašsaziņas līdzekļi ir veids, kā ietekmēt mūsu iedzīvotājus un viņu viedokli. Bet atgriezīšos pie sākumā pieteiktās “trīs punktu programmas” – par iestāžu sadarbību drošības labā. Ja domājam, ka valsts aizsardzība ir tikai drošības iestāžu, ministrijas lieta, tad tas ir ļoti šaurs un aplams skatījums. Jāiesaistās arī pārējām ministrijām, visvairāk iekšlietu un aizsardzības struktūrām. Nozīmīgākā loma iekrīt izlūkošanai un pretizlūkošanai, Drošības policijai ir svarīga kapacitāte veikt uzdevumus visaugstākajā līmenī, zināt, kas notiek, piemēram, Austrumlatvijā. Jautājums – vai viņiem kapacitāte ir pietiekama? Tas uzdodams ģenerālim Reinikam un iekšlietu ministram. Es uzskatu, Drošības policija un tās vadība dara, ko spēj, bet jāskatās plašāk – kā šīs spējas kāpināt. Tālāk – par valsts robežu. Austrumukrainā notikumi kļuva nekontrolējami lielā mērā tādēļ, ka nespēja nosargāt robežu. Mūsu robežsardze arī dara, ko var, nostiprinām robežu, bet uz šo paskatāmies vēl no citas puses – tā ir Šengenas līguma valstu ārējā robeža. ES ir palīdzējusi tās stiprināšanā iepriekš, un es teiktu, ka tagad ir brīdis, kad vajadzētu atkārtoti lūgt ES palīdzību. Visādā veidā, lai mēs gūtu pārliecību, ka ieroči vai “zaļie” tūristi nevar ieceļot Latvijā. Vēl viens senzināms princips: lai mazinātu apdraudējumus, visi spēki jāapvieno, bet ne valsts – lokālajā līmenī. Pašvaldības atbild par koordināciju ārkārtas situācijās – plūdos vai elektroavārijās. Uz vietas daudz labāk varētu koordinēt arī pašvaldības, Valsts, Drošības policiju, zemessardzes un citu vienību sadarbību. Jābūt savstarpējai sapratnei, pārliecībai par atbalstu tajā gadījumā, ja te tiešām ierodas kādi “zaļie” vīriņi.
– Tātad piekrītat – lai cik “gudra” būtu jaunā kara vešanas māksla, ir svarīga arī zemessardzes un tautas gara uzturēšana?
– Viss ir svarīgs. Krievijas ģenerālštābā strādā ļoti gudri cilvēki, kurus nevajag par zemu novērtēt. Viņi domā arī no sava skatpunkta, ka Baltijas valstis, būdamas NATO, ir savā veidā drauds Krievijai. No Maskavas tā skatās, kurpretim, ja Baltija būtu viņu ietekmē, tā justos daudz ērtāk. Jau divreiz mācībās krievu spēki ir izspēlējuši Baltijas valstu okupāciju un noslēgšanu no NATO sabiedroto militārās palīdzības, un tas nozīmē, ka attiecīgos apstākļos mums jābūt gataviem uz visādiem scenārijiem. Šobrīd attiecīgo apstākļu nav. Kremļa bruņošanās programma nav ne tuvu novesta galā, šobrīd krievi militāri nav tik spēcīgi, kādi varētu būt ap 2018. gadu. Viņi priekšlaikus izrādīja savu šābrīža spēku, jo, Janukovičam noturoties amatā, bet Ukrainai – Krievijas ietekmes zonā, nebūtu militārā veidā “jāuztraucas” par Ukrainu – tad pēkšņi kādā 2018. gadā pie mums varētu izrādīt to pašu iestudējumu, kāds notika Krimā. Paldies Dievam, tā nav. Ukraina bija brīdinājums, un mums ar sabiedrotajiem ir laiks un iespēja pretdarboties. Un šeit gribu runāt par trešo tēmu, par mūsu krieviem. Tiek minēta integrācija, un Putins diplomātiem atkal teica priekšā, kā rīkosies – izmantos tautiešu aizstāvības faktoru. Jau 2012. gadā viņš rakstīja – mēs nevaram samierināties ar nepilsoņu statusu, kāds ir Igaunijā un Latvijā. Un Latvijā dzīvo lielākā krievu diaspora – 27%, kur jāpieskaita mājās krieviski runājošie, tad iznāk ap 34%. Viņus mēģinās izmantot pret Latviju, tajā skaitā mēģinās izmantot nepilsoņus. Te gan ir labas ziņas. Kāpēc tā saku? 1995. gadā šeit dzīvoja 735 tūkstoši (29%) nepilsoņu, bet tagad ir 280 tūkstoši nepilsoņu – apmēram 13%. No tiem gandrīz puse – vecāki par 60 gadiem. Vēl labāka statistika, ka pērn 89% nepilsoņu ģimenēs dzimušo bērnu tika reģistrēti kā Latvijas pilsoņi. Protams, piederība Latvijas pilsonībai mūsu apstākļos ne vienmēr nozīmē lojalitāti Latvijai, taču, izvēloties pilsonību, palīdz lojalitāti pa drusciņai celt, jo jūt kaut kādu piederību. Pavērtēsim 9. maiju, kurā mūsu krievi iet, jo viņu vectēvi palīdzējuši sakaut fašismu. Nu labi, lai tā būtu. Pērn pie pieminekļa saskaitīja 160 tūkstošus, šogad rēķināja ap 120 tūkstošiem klātesošo. Nu – šogad bija. Tomēr šogad tiešraide no Maskavas agresīvās militārās parādes tika atcelta. Pērn Jura krusta lentītes “krāšņoja” vai katru otro automašīnu un daudzas krūtis, šogad – tikai ļoti retajam. Mainījusies arī svētku uzrunu tonalitāte. Mans secinājums – neraugoties uz nemitīgo sūrošanos, ka neesam neko izdarījuši cittautiešu integrācijā, tā lēnām iet uz priekšu. Mūsu krievus prezidents Zatlers reiz nosauca par labākajiem krieviem pasaulē. Es domāju, ka viņi tiešām ir ļoti atšķirīgi no Krievijas krieviem, un vietējiem nav nekāda interese, lai viņus nāktu un “no ES un Ušakova jūga” atbrīvotu.
V. Krustiņš: – Vai tam ir droši pierādījumi? Vai jūsu rīcībā ir ticami dati, cik ietekmīga ir šeit no Krievijas nākošā propaganda? Nevaram aizmirst, ka bija referendums, kurā gandrīz 300 000 pilsoņu vēlējās krievu valodu par otru valsts valodu. Tie, kam Latvijā ir vara, negribēja noskaidrot, kas katram ir par iemeslu gribēt ieviest šeit krievu valodu kā valsts valodu.
– Tie, kas ir rusofobi mājās un gribētu krievu valodu arī kā valsts valodu, ne vienmēr un ne automātiski ir nelojāli Latvijas valstij. Otrkārt, jau izskanējusi ziņa, ka valdība cenšoties noslepenot kādu pētījumu par krievu noskaņojumu. Domāju, ka bieži vien izdevīgāk ir daudz ko neslepenot, jo šā vai tā radīsies baumas, “noplūde”, kas ir pavisam nevēlami. Turklāt tās ir ne tikai ierēdņiem aiz slēgtām durvīm, bet arī, piemēram, universitātes pētniekiem, galu galā visai sabiedrībai apspriežamas lietas. Šādi pētījumi rada pamatu, lai būtu par ko runāt. Par Krievijas propagandu runājot, man daži Rietumu draugi teikuši – kādu laiku to skatoties, pieķer sevi pie domas, ka runātais šķiet gandrīz vai taisnība. Jo tas ir ļoti profesionāli nostrādāts. Ilgu laiku tas diez vai iedarbojas, jo atklājas vieni meli, otri, un cilvēks pamazām sāk neticēt “profesionālajam” kanālam. Man negribas domāt, ka Krievijas kanālu vietējie skatītāji smeļas informāciju tikai no turienes. Kas attiecas uz pretpasākumiem – tie ir jāveic, bet esmu kategoriski pret jebkāda veida cenzūru. Aizliegumiem nav jēgas. Tā runā, ka ar trim Baltijas valstu spēkiem varētu izveidot pretdarbības TV kanālu. Ja to uztver kā nopietnu pasākumu, nāksies ieguldīt milzīgu naudu, lai izturētu konkurenci ar atraktīvajiem raidījumiem krievu televīzijās. Diez vai tas būs “pa mūsu makam”. Bet mums ir neizmantoti pašu resursi. Reģionālās TV un radio. Kaut produkts nebūtu īpašā kvalitātē, tomēr skatītāji grib vietējos, labi pazīstamos ļaudis, runājot par pašiem aktuālākajiem jautājumiem, sniedzot objektīvas ziņas.
