Foto – Ilze Pētersone

Dagnis Straubergs uzvalku šodien nomainījis pret ērtāku apģērbu – džinsiem, kreklu, zamšādas kurpēm – tā jūtoties labāk un brīvāk. Šī sajūta jaušama ne tikai ārējā veidolā un sarunā. Pašvaldībā, kas sevi pasludinājusi par “zaļo”, cilvēkiem jābūt gudriem, domājošiem un dvēselē mierīgiem.

Lasītākie

Kokteilis

Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4

“Varēja notikt ļoti liela nelaime…” Mārupes novadā skolēnu autobusa priekšā nogāzies ceļamkrāns 5

Kokteilis

Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5

Lasīt citas ziņas

Tā spriež Salacgrīvas mērs un šovasar vēsā mierā “Īsā pamācībā mīlēšanā” nospēlē galveno lomu – saimniekdēlu Viļņu Jāni, kurš lūko pēc sievas. “Pozitivus” festivāla laikā gan Straubergs vairāk uzturoties aizkulisēs. Ko viņš tur dara? Kā mēdz teikt televīzijā – palieciet kopā ar mums un jūs to uzzināsiet.

– Noskatījos internetā “you Tube”, kā jūs spēlējāt teātri. Vai debija?

Visskumjākā ziņa par “Jančuku”… Mūžībā devies aktieris Dainis Ozoliņš

VIDEO. Cik neveikli! Krievijas preses konferences laikā “noplūst” zvans, ko visiem nevajadzēja dzirdēt…

TESTS. Vietējais ražojums vai imports? Izaicinājums Latvijas produktu patriotiem, kas spēj novērtēt īstu mantu!

– Teātri savā mūžā esmu spēlējis divreiz – vienreiz skolas gados, kad man bija jāpasaka viens teikums, un otrreiz tagad – jau ar vairākiem teikumiem. Šo tradīciju sākām pagājušajā gadā ar “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, un tas knifiņš ir, ka mēs visu darām pašu spēkiem, kas varbūt pat ir vērtīgāk nekā nopirkt profesionālā teātra izrādi. Visi tēlotāji bijām absolūti iesācēji. Izrādē spēlēja domes sekretāre, bijušais kurinātājs, ostas darbinieks, komunālā dienesta speciālisti, uzņēmēji, skolotāji, direktora vietniece. To visu iestudēja skolas direktors Edvards Ādmīdiņš. Iedzīvotāju interese bija milzīga, pilskalns – pārpildīts, jo visi taču gribēja redzēt, kā tad nu katrs ar savu lomu tiks galā. Ja cilvēkiem tas patīk, mans pienākums ir iesaistīties, nevis tikai no malas noskatīties.

– Šāda meistarība domes priekšsēdētājam jau katru dienu vajadzīga… Viļņu Jāni izdevās labi notēlot?

– Kāds es esmu, tā arī nospēlēju un nemaz par to neuztraucos. Arī nākamgad šāda izrāde notiks, taču es nepiedalīšos, jo norunājām, ka katru gadu būs citi tēlotāji.

– Salacgrīvas pašvaldība kultūrai un atpūtai naudu nežēlo – šā gada budžetā esat teju vienu miljonu latu ieplānojuši.

– Kultūrai esam uzlikuši pietiekami augstu latiņu – Salacgrīvā notiek jau trīs starptautiski festivāli: masku tradīciju festivāls, kuram piešķirts pat Eiropas Savienības finansējums, klasiskās mūzikas festivāls ar meistarklasēm bērniem un “Pozitivus”, kas komentārus neprasa. Vasara ir tik piepildīta, ka nav laika paņemt atvaļinājumu.

– Vai pašam uz “Pozitivus” sanāk aiziet?

– Pēdējos divus gadus es praktiski visu laiku sēžu aizskatuvē…

– Ko jūs tu darāt? Taču ne autogrāfus medījat.

– Zvaignes intervēju. Salacgrīvā gar Salacu esam iecerējuši uzbūvēt promenādi un izveidot tur arī zvaigžņu aleju ar bronzā atlietiem roku nospiedumiem. Mans uzdevums ir intervēt zvaigznes, kamēr palīgs jauc ģipsi nospiedumam un fotogrāfs fotografē slavenības. Tas man ir kā darbs un tikai pa brītiņam iznāk paskatīties, kas notiek uz skatuves. Mums šobrīd jau ir sešpadsmit roku nospiedumi.

– Un visas slavenības labprāt piedalās?

– Tiklīdz mēs pasakām, ka esam no pašvaldības un kāpēc mums to vajag, tā attieksme momentā mainās.

– Jūrmala ir sarēķinājusi “Jaunā viļņa” atnestos miljonus. Vai esat paskaitījuši “Pozitivus” pienesumu?

– “Pozitivus” laikā ir milzīga iespēja nopelnīt labu naudu gan uzņēmumiem, gan privātpersonām – visiem, kam vien nav slinkums.

– Fesivāls paiet un viss – klusums. Cik spējīgi esat paši ietekmēt uzņēmējdarbību?

– Uzņēmējam ir jābūt skaidriem mērķiem, ko viņš vēlas sasniegt. Varu minēt vienu piemēru ar Kuivižu ostu. Ap 2004., 2005. gadu zvejnieki nolēma, ka būvēs saldētavu un nodarbosies ar zivju pirmapstrādi, kas tur gadu gadiem nebija darīts. Savukārt tuvējā pļavā, kas bija izbraukāta ar mašīnām, investors bija gatavs būvēt atpūtas kompleksu. Trīspusēji vienojāmies, ka uzņēmēji dara to, kas viņiem jādara, bet pašvaldība kopā ar ostu no Eiropas naudām investē ap trīs miljoniem eiro infrastruktūrā. Tagad ostā ir izbūvēti moli, divas piestātnes – lielākiem kuģiem un zvejas laivām, viss ir sakārtots un notiek uzņēmējdarbība.

Ja ir konkrēts mērķis, mēs esam gatavi investēt līdzekļus, lai palīdzētu šo infrastruktūru sakārtot. Varam rēķināties ar Eiropas Savienības līdzekļiem, kā arī saviem uzkrājumiem – Salacgrīvai vienmēr ir bijusi nauda rezervē.

– Krājbankā izputēja diezgan krietna jūsu rezerve – vairāk nekā 200 tūkstoši latu? Vai iedzīvotāji nepārmet, ka “nepareizajā” bankā noguldījāt?

– Mēs šajā bankā ieguldījām finanšu līdzekļus, uzticoties fuktukam (Finanšu un kapitāla tirgus komisija. – Red.), uzticoties valdībai uz visaugstākajiem procentiem, kādi tolaik bija. Finanšu ministrs vienu dienu pirms kraha teica – viss ir kārtībā, nomierinieties. Tagad vairs neviens neatceras, ko iepriekš runājis, jo visi ir pārbijušies un domā, kā izglābt savu politisko pakaļu.

– Varbūt pienācis laiks pašam iet lielajā politikā?

– “Reģionu alianse”, kas tapusi uz RANAS (politiskā partija “Rīgas apriņķa novadu apvienība”. – Red.) bāzes, varētu startēt nākamajās Saeimas vēlēšanās, jo tas nebūtu godīgi ne pret sevi, ne pret cilvēkiem, ja mēs uztaisītu tādu reģionālo partiju, kas tikai sēdētu pašvaldībās un aprietu tos, kas darbojas parlamentā. Ja reiz mums ir ko teikt, tad ir jāiet un jādara. Vai es tur kandidēšu, nemāku teikt, jo tas vēl ir pietiekami tālu.

– Salacgrīvas domes priekšsēdētājs esat jau 11 gadus. Vai nav gana?

– Ja pašvaldības politikā cilvēki ir atnākuši ar vienu uzdevumu un to ir izpildījuši, tad jāiet tālāk uz lielo politiku. Bet, ja dzīvo novada dzīvi līdzi un meklē arvien jaunus risinājumus, tad ir un ir ko darīt.

– Kā rodas idejas?

– Dzīve jau arī reizēm šo to piespēlē, bet mums ir tāda lieta kā konsultatīvās padomes, kas darbojas tiešām labi. Ir ciema vecākie ar saviem ierosinājumiem, katru mēnesi sanāk kopā uzņēmēju padome un izskata jautājumus pirms domes sēdēm.

– Un viņiem ir reāli, labi priekšlikumi?

– Jā, ir bijuši konkrēti priekšlikumi, piemēram, par godīgu konkurenci. Uzņēmums, kas no pašvaldības īrē telpas, nevarēja samaksāt par siltumu un citiem komunālajiem pakalpojumiem, tāpēc nepārtraukti prasīja atlaides. Uzņēmēju padome uzdeva vienkāršu jautājumu – vai ar šīm atlaidēm netiek kropļota konkurence, jo līdzīgs veikals atrodas privātās telpās, kur tam neviens nedod nekādas atlaides. Mēs, deputāti, pat nebijām par to aizdomājušies, un īsto risinājumu pateica uzņēmēji.

– Vai Salacgrīvā darba pietiek?

– Daži uzņēmēji ir saskārušies ar situāciju, ka nav kas strādā, tāpēc esam pat uzsākuši stingrāku sociālo pabalstu politiku. Taču par darbu man jautā arī jaunieši. Tikšanās reizēs viņi saka – kur mums būs darbs? Un es viņiem godīgi saku – kāpēc jūs skatāties uz mani, kas ir dzimis verdzībā, un domājat, ka es jums došu darbu? Tās darba vietas ir jārada jums pašiem, jo jūs neesat dzimuši verdzībā. Tāpēc domē izveidojām projektu, kurā jaunajiem uzņēmējiem uz pieciem gadiem dodam divus tūkstošus latu grantu. Viņiem ir jāuzraksta biznesa projekts, jāizplāno naudas plūsma. Gadā šim projektam piešķiram desmit tūkstošus latu no privatizācjas fonda – nolēmām, ka šī nauda jāiegulda jaunatnē.

Mēs, protams, nelolojam cerības, ka uzņēmums, kuru izveidojis jaunietis, pastāvēs mūžīgi, taču tas ir veids, kā likt jaunajiem domāt, ka viņi var tās darba vietas radīt. Starp citu, par šo projektu ieguvām balvu kā par inovatīvāko starp vidējā lieluma pašvaldībām.

– Vai jaunie ļaudis, kā viņi mēdz teikt, “pavilkās”?

– Starp jauniešiem sākās milzīga interese par šiem diviem tūkstošiem latu – tas bija pats labākais efekts. Viņi runāja ar vecākiem, sprieda savā starpā. Vairāki projekti ir atbalstīti un arī realizēti. Liepupē un Korģenē darbojas divas frizētavas, viens puisis uzrakstīja projektu par kamīnmalkas ražotni, viens šobrīd jau piedalījies pašvaldības zaļumsaimniecības konkursā un pļauj zālīti, kopj teritoriju. Atbalstījām arī industriālā alpīnisma idejas autorus, kas savu pakalpojumu – sniega un ledus tīrīšanu no namu jumtiem ziemā – sniedz arī Rīgā. Savukārt aveņstādu audzētāja un izplatītāja projektam bija tāds pieprasījums, ka puisis pat nespēja to apmierināt.

– Salacgrīvieši turas pie savas zemes vai brauc projām?

– Vienu brīdi – pagājušajā un aizpagājušajā gadā – bija ļoti neliela aizplūšana. Bet šobrīd tā tendence ir tāda, ka cilvēki atgriežas – no ārzemēm, arī no Rīgas, parādās jauni cilvēki. Jaunieši, kas atgriezušies uz dzīvi savos ciemos, nāk pie mums un saka – gribam dzīvot sakārtotākā vidē. Aicinām viņus palīgā – mēs dodam līdzekļus, bet jūs nākat ar savu darbu un kopīgiem spēkiem mēģināsim tajā ciemā kaut ko uztaisīt. Tā mēs pirms dažiem gadiem kopā ar jauniešiem uzstādījām basketbola grozus visā pilsētā. Pats arī gāju palīgā, rakām, betonējām. Ar biedrību palīdzību ir uzbūvēts hokejlaukums Liepupē, basketbola un volejbola laukums Salacgrīvā pie dzīvojamā kvartāla. Pašvaldībai ir ļoti laba sadarbība ar vietējām biedrībām – esam saslēguši līgumus par dažādu funkciju deleģēšanu, protams, piešķirot arī finansējumu.

Piemēram, kultūras un sporta pasākumus esam uzticējuši biedrībai “Mēs Korģenei”, arī “Sprints A”, Liepupē samērā lielu daļu sporta dzīves organizē sporta klubs “Veiksmes”. Citādi – kā ciemā izveidojam jaunu štata vietu, tā parādās plaisa: lielākā daļa sēž malā, kasa aiz auss un kritizē, un tas nabags, kam to algu maksā, var kaut vai izstiepties.

Pašvaldība var pieņemt darbiniekus, kas atbild par kaut ko, taču mēs labāk dodam naudu, lai cilvēki paši organizē kultūras un sporta dzīvi savā novadā. Mūsu deklarācijas par Zaļo novadu pēdējā rindkopā taču apņēmāmies dot iespēju katram iedzīvotājam iesaistīties novada dzīvē un justies piederīgam, īstenojot idejas dzīvē.

– Ja jums ir cilvēki, kas vēlas iesaistīties.

– Ja viņi paši tam nav gatavi, tad vai tas vispār kādam ir vajadzīgs? Tā filozofiski runājot, ja man akmens ir jāpaceļ vienam, tad es varu pacelt tikai vienu, bet, ja mēs kopā esam desmit tūkstoši un katrs pacels pa akmenim, sanāks daudz, daudz vairāk.

Publikācija tapusi 
sadarbībā ar 
Salacgrīvas novada domi