Vērtējam partiju solījumus labklājībā un demogrāfijā: Revolūciju nesola 0
Politiskā realitāte Latvijā ne reizi vien pierādījusi, ka visatbildīgāk pret pilsoņa pienākumu piedalīties vēlēšanās izturas seniori, kas arī skaitliski sastāda ievērojamu elektorāta daļu. Tādēļ vēlēšanu rezultātu Latvijā lielā mērā var izšķirt tas, cik veiksmīgi katra partija spējusi uzrunāt tieši pensionārus.
Un “ak vai” tai partijai, kas seniorus piemirsusi vai pamanījusies nokaitināt. Tieši tādēļ partiju programmās sociālajai politikai veltīto sadaļu lielā mērā veido tieši pensijas jautājumi.
Kas paveikts
Kopš iepriekšējām Saeimas vēlēšanām pensionāru labā it kā paveiktas vairākas iniciatīvas. Pārskatītas pensijas tiem senioriem, kuri pensionējās krīzes gados, atsakoties no negatīvā kapitāla indeksa. Paaugstinātas piemaksas par stāžu, kas uzkrāts līdz 1996. gadam.
Regulāri tiek veikta indeksācija, turklāt tagad nedaudz lielāks uzsvars tiek likts uz pensionāriem ar garu darba stāžu un par darbu kaitīgos vai smagos apstākļos. Labklājības ministrija ir paziņojusi, ka šogad oktobrī ir gaidāma lielākā pensiju indeksācija pēdējo gadu laikā un šogad pirmo reizi tiks ņemts vērā arī darba stāžs.
Taču darāmā šajā jomā joprojām ir daudz. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) šā gada pavasarī atzinumā par Latviju uzsvēra nepieciešamību būtiski palielināt minimālās pensijas, kā arī ieviest apgādnieka zaudējuma pensiju laulātajiem.
Pēdējā rekomendācija gan daļēji izpildīta – no nākamā gada pārdzīvojušais laulātais 12 mēnešus pēc dzīvesbiedra nāves varēs saņemt pabalstu – 50% no aizgājēja pensijas apmērā.
Smagākie jautājumi
Taču divi smagākie jautājumi, uz ko tiek likts uzsvars arī partiju programmās, ir minimālā pensija un pensiju neapliekamais minimums (vai pat pilnīga pensiju atbrīvošana no nodokļiem). Faktiski visas partijas atbildēs uz “LA” jautājumiem atzīst, ka pašreizējā minimālā pensija būtu nekavējoties jāpalielina. Dažas pat sola to izdarīt.
Piemēram, “Attīstībai/Par” apņēmušies palielināt minimālo pensiju līdz 100 eiro, JKP un NA – līdz 200 eiro, bet “Progresīvie” – līdz 215 eiro. Savukārt partijas “KPV LV” pārstāve Iveta Benhena-Bēkena norādījusi, ka minimālai pensijai jābūt iztikas minimuma līmenī. Tas izklausītos loģiski, tikai nelaime tāda, ka iztikas minimums Latvijā jau gadiem netiek aprēķināts.
Arī pati “KPV LV” pārstāve nespēja atbildēt uz jautājumu par to, kāds vienam cilvēkam būtu reālais izdzīvošanas minimums. Labklājības ministrs Jānis Reirs piekrīt nepieciešamībai celt minimālo pensiju, bet atturas minēt konkrētas summas. Tā vietā ministrs uzsver, ka šo piemaksu nedrīkst veikt uz sociālā budžeta rēķina.
Ekonomiskās krīzes laikā laika posmā no 2009. līdz 2013. gadam Latvijā tika atcelti sociālo iemaksu griesti. Tas tika darīts ar mērķi palielināt ienākumus sociālajā budžetā. Taču vienlaikus radīja iespēju dažiem turīgiem “shēmotājiem” ar brīviem naudas līdzekļiem iemaksāt sociālajā budžetā lielākas summas, ko vēlāk ar uzviju atgūt, ik mēnesi saņemot prāvu pensiju.
Lielākā VSAA savulaik aprēķinātā vecuma pensija, ko kāda persona Latvijā saņem, ir 19 tūkstoši eiro mēnesī. Patlaban gan tās pensijas, ko aprēķina no jauna, vairs nevar iznākt tik lielas, jo darbojas sociālo iemaksu “griesti”. Tomēr joprojām ir cilvēki, kuriem tiek aprēķinātas pensijas 3000 – 6000 eiro apmērā.
4000 eiro griesti
Jautājumā par to, vai Latvijā vajadzētu noteikt maksimālo pieļaujamo pensiju, partiju domas dalās. JKP un NA, LRA un “KPV LV” atbalsta šādu “griestu” noteikšanu. Katra partija gan piedāvā citu aprēķināšanas metodiku (piecu vidējo algu apmērā, premjera algas apmērā, vienkārši likumā ierakstīts konkrēts cipars), bet kopumā piedāvātie “griesti” svārstās ap 4000 eiro mēnesī.
Interesanti, ka par sociāldemokrātiem sevi dēvējošā “Saskaņa” nostājas “naudasmaisu” pusē. “Maksimālo pensiju (“griestus”) noteikt nebūtu taisnīgi pret cilvēkiem, kuri godīgi maksājuši augstus nodokļus,” spriež “Saskaņas” labklājības ministra amata kandidāts Andrejs Klementjevs.
Arī pašreizējais labklājības ministrs Reirs nevēlas runāt per pensiju “griestiem”, jo tas mazināšot cilvēku motivāciju veikt sociālās iemaksas. Arī liberālā “Attīstībai/Par” uzskata, ka savus “griestus” nosaka katrs indivīds pats ar saviem maksājumiem.
Klusi par dzimstību
Atšķirībā no iepriekšējām vēlēšanām, šoreiz pieklususi partiju retorika par dzimstības veicināšanu un atbalstu jaunajām ģimenēm. Par radikālu pabalstu palielināšanu runā tikai JKP. Tās labklājības un veselības ministra kandidāts Juris Jurašs apņēmies palielināt ģimenes valsts pabalstu līdz 50 eiro par pirmo bērnu, 100 eiro – par otro un 150 eiro – par trešo un katru nākamo bērnu (pašlaik tas ir 11,38 eiro par pirmo, 22,76 – par otro, 34,14 eiro – par trešo, 50,07 – par ceturto un katru nākamo bērnu).
“Saskaņa” sola dubultot pabalstu ģimenēm ar diviem bērniem.
Taču kopumā no partiju programmām un kandidātu atbildēm staro tāda “viss ir padarīts” sajūta. Konkrētu solījumu vietā tiek vispārīgi runāts par izglītības iestāžu pieejamību bērniem, elastīgām darba iespējām vecākiem.
Pat kareivīgākais demogrāfijas cīnītājs Imants Parādnieks (NA) kļuvis filozofisks: “Visam pamatā ir vērtību godināšana – kuplas un krietnas ģimenes kā personīgs piepildījums un arī prestižs!”
Arī jautājumā par mājokļu pieejamību jaunajām ģimenēm partijas nesola neko inovatīvu, bet tikai turpināt jau iesākto valsts atbalsta programmu, kas sevi esot labi pierādījusi. Kopš 2015. gada sākuma valsts finanšu institūcija “Altum” pirmās garantijas programmas ietvaros sniegusi atbalstu mājokļa iegādei vairāk nekā 7300 ģimenēm, kurās kopā ir 10 500 bērnu vecumā līdz 18 gadiem.
Piešķirto garantiju kopējā summa ir 50 miljoni eiro un kopējais ar garantijām piesaistīto hipotekāro aizdevumu apjoms komercbankās ir 445 miljoni eiro. “Tie ir labi rezultāti. Šī prakse ir jāturpina un iespēju robežās jāattīsta,” teic Reirs un līdzīgās domās ir arī citu partiju pārstāvji.
Kā atgriezties
Arī jautājumā par aizbraukušo tautiešu atgriešanu Latvijā konkrētu piedāvājumu ir maz. Pie varas esošie atgādina par uzsākto reģionālo reemigrācijas koordinatoru projektu un jauno Diasporas likumu. “KPV LV”, kas sevi definē kā aizbraukušo tautiešu aizstāvi, nav spējusi viņiem piedāvāt konkrētus atbalsta mehānismus, bet vispārīgās frāzēs stāsta par karjeras izaugsmes iespējām un uzņēmējdarbības vides uzlabošanu.
Gatavojot jautājumus partijām, iepriekš lūdzām, lai tos iesaka arī “Latvijas Avīzes” lasītāji. Viens no jautājumiem bija: “Kāds, pēc politiķu domām, Latvijā ir reālais izdzīvošanas minimums mēnesī vienam cilvēkam?” Latvijas sociālās politikas veidošanā kopš 2014. gada netiek izmantots tāds lielums kā iztikas minimums, jo aprēķina metodoloģija tika atzīta par novecojušu. Jauna nav radīta.
Taču sabiedrībā (it sevišķi tās trūcīgajā daļā) pēc šāda rādītāja ir liels pieprasījums, jo tas ļauj labāk izprast, vai valsts rūpes ir pietiekamas. Tad nu lūdzām partiju kandidātiem pašiem to sarēķināt. Vairākums atzina, ka šādu skaitli nosaukt ir grūti, jo tas atkarīgs no konkrētā cilvēka dzīvesvietas, veselības, ģimenes stāvokļa un daudziem citiem parametriem.
Tomēr kopumā politiķi izdzīvošanas minimumu mēnesī rēķināja robežās no 177 eiro lauciniekam ar savu dārziņu līdz 700 eiro Rīgas mikrorajona iemītniekam.
Nav reālu aprēķinu
Vērtējot partiju sociālo lietu ekspertu atbildes kopumā, acīs krīt šāda tendence – jo politiķis pieredzējušāks, jo viņa atbildes izvairīgākas. Jaunie, dusmīgie opozicionāri sita dūri galdā un sauca “dubultosim pabalstus”, bet premjers Māris Kučinskis (ZZS) atbildēs bija vispārīgs, bijusī labklājības ministre Ilze Viņķele (“Attīstībai/Par”) – piesardzīga, pašreizējais ministrs Reirs daudz vairāk centās runāt par paveikto, nevis nākotnes plāniem, arī I. Parādnieks (NA) šķiet mazāk kareivīgs.
Iespējams, šie politiķi labāk pārzina sociālās jomas specifiku un koalīcijas darba aizkulises, tādēļ vairs tik viegli nebārstās ar solījumiem.
Vairākas partijas, runājot par savām iecerēm palielināt pensijas vai pabalstus, centās norādīt arī finansējuma avotus.
Tikai nelaime, ka dažkārt tam pamatā nav reāli aprēķini, bet gan politiski apsvērumi vai pat provokatīvi mēģinājumi sanaidot dažādas sabiedrības grupas (no sērijas – “karavīriem tiek pārāk daudz, labāk noņemsim viņiem un palielināsim pensijas”).
Lasiet vēl:
Jautājam partijām: Kā uzlabot mājokļa pieejamību jaunajām ģimenēm?
Jautājam partijām: Kāds ir reālais izdzīvošanas minimums mēnesī?
Jautājam partijām: Kā panākt, lai Latvijā atgriežas aizbraukušie tautieši?
Jautājam partijām: Kā panākt, lai ģimenēs dzimtu vairāk bērnu?
Jautājam partijām: Kādai jābūt minimālajai pensijai?
Partiju piedāvājumu veselības aprūpē un “LA” vērtējumu lasiet šeit.
Partiju piedāvājumu izglītībā un “LA” vērtējumu lasiet šeit.
Publikāciju projektā “Saeimas vēlēšanas 2018. Ko sagaidām, ko mums sola” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
