Viesturs Sprūde: Jānis Domburs atgādina par “mežonīgajiem deviņdesmitajiem” 36
Doma, ka pēc 1990. gada 4. maija Latvijas kā valsts iekšpolitiskā un ekonomiskā attīstība ritējusi ne pa to taisnāko ceļu un ne gluži labākajā virzienā, nav oriģināla. Kamēr vieni staigāja ar auseklīšiem un jūsmoja par atgūto neatkarību, citi jau saskatīja iespējas un gatavoja augsni īpašumu un politiskās varas dalīšanai. Ideāli izčibēja, ieradās dzīves realitāte un iedegās cīņa par varu un naudu. ”Mežonīgos deviņdesmitos” bijām jau drusku aizmirsuši, bet nu ap valsts svētku laiku nākusi žurnālista Jāņa Dombura un režisores Antras Cilinskas pāris stundu (!) garā dokumentālā filma “4. maija republika”.
Filmas atslēgvārdu vidū varētu minēt terminus: shēmošana, privatizācijas afēras, interešu grupējumi, oligarhi, naudas slēpšana ārzonās, augstāko līmeņu korupcija, politiķu meli un izlikšanās. 90. gadu un 21. gadsimta sākuma procesu augļus, kas izpaužas kā brīžiem patoloģiska tautas neuzticēšanās varai, mēs baudām joprojām. Ekonomikas kritums pēc atdalīšanās un PSRS sabrukuma bija neizbēgams un notika visās ar Padomju Savienību reiz saistītās zemēs, tomēr kāpēc Latvijai klājās tik plāni? Kāpēc mežonīgais kapitālisms Latvijā sanāca tik mežonīgs? Kāpēc varas biedrošanās ar naudu, diemžēl ne valsts interesēs, Latvijā parādījās tik koši? Jautri bija laiki, kad visu galu slēpšana ārzonās neskaitījās nekāds noziegums!
Filmas veidotājus var uzslavēt par smalko ironiju dokumentālo kadru atlasē, asprātīgo animāciju, par spēju mūslaiku intervijā pierunāt augstos amatos reiz bijušos vīrus – Jāni Dinēviču, Ivaru Godmani, Druvi Skulti, Jāni Krūmiņu, Aivaru Endziņi, Ģirtu Valdi Kristovski, Georgu Andrejevu, Māri Gaili, pat tagadējo Valsts prezidentu Andri Bērziņu – atzīt arī pagātnes kļūdas. Deviņdesmitie galu galā bija arī žurnālista Jāņa Dombura profesionālās darbības ziedu laiks. To nevar nepamanīt filmas materiālu atlasē. Tomēr vienā mirklī pieķēru sevī briestam iekšēju nīgrumu. Jo kaut kā viss pārāk vienos vārtos – nepārtraukti tiek bliezts pa skatītāju apmēram tādā toņkārtā: politiķi, kas nonāk pie varas, ir negodīgi, viņi izmantojuši un izmanto valsts īpašumu savu kabatu pildīšanai, roka roku mazgā un tādā garā no valsts neatkarības atjaunošanas brīža līdz mūsdienām. Visi ir alkatīgi blēži, neviena gaismas stariņa – esiet modri. Likumsakarīgi, ka jau ap filmas vidu, pie stāsta par kārtējo 90. gadu valdības kļūdu, finanšu afēru un tautas stūrgalvīgo, kā saka, kāpšanu uz tā paša grābekļa Saeimas vēlēšanās gribas izsaukties: ”Labi, bijām muļķi. Bet kāda tad bija alternatīva tolaik? Kā vajadzēja rīkoties?” Jā, tiekšanās uz ES un NATO notika par katru cenu, uz citu lietu sakārtošanas rēķina, bet vai vajadzēja ārpolitiskos mērķus atmest un tā vietā nikni tvarstīt vietējos korumpantus? Uz to filma neatbild. Taisnība, žurnālistu darbs ir uzdot jautājumus, ”močīt”, nevis meklēt risinājumu, jo tam domāti politiķi. Tomēr ar atpakaļejošu datumu, vīnu malkojot, kritizēt ir viegli.
Filmas veidotāju postulētie mērķi ir parādīt lietas, kādas tās bija, likt cilvēkiem domāt, aizdomāties, ieņemt aktīvāku pilsonisko pozīciju, būt prasīgākiem pret politiķiem. Noskaņai pirms kinoseansa Jānis Domburs minēja metaforu par spoguli, kurā paraugoties ne vienmēr viss, ko redzi, ir tīkams. Var vai nu novērsties, vai redzēt sevi tādu, kāds esi, vai nepatīkamo noslēpt zem grima. Nezinu, kādas emocijas dominēja vairākumā skatītāju, tomēr viena mana kolēģe atzina, ka filma atstājusi smaguma sajūtu. Otras kolēģes vērtējums skanēja striktāk: ”Mazohisms.” Mans subjektīvais viedoklis – “4. maija republikas” autoriem spoguļa vietā sanācis stāsts par ”failed state” (”neizdevušos valsti”)! No jauna dzimušas, nepieredzējušas valsts sakārtošana tomēr ir kā tāds gājiens pa tumšu, dubļainu meža ceļu. Kāds smalki izlaipoja, bet mēs pa šo taciņu gājām tupus rāpus. Bet uz priekšu. Bedrainākajam posmam, cerams, jau esam garām. Gudrība nākot ar pieredzi. Īsāk sakot, ja sanāk, noskatieties “4. maija republiku”. Vienaldzīgi nepaliksit.
