Franks Gordons: Ko Rainis tagad teiktu par Sudānu? 0
“Nelaimīgākā tauta un zeme,” rakstīja Rainis, grimstot pārdomās par Armēniju. Tas bija pirms simts gadiem. Tagad šie vārdi diemžēl attiecināmi uz Sudānu…
Tā ir milzum plaša zeme, kur starp diviem pustuksnešiem plūst varenā Nīla. Tās 40 miljoni iedzīvotāju lielākoties ir melnādaini, taču viņus vieno islāms un arābu saziņas valoda. Nelaime ir tā, ka iedzīvotāji izsenis dalās ciltīs, kas laiku pa laikam nikni apkaro cita citu, lielākoties ganību vai aramzemes dēļ.
Īpaši traģiska lappuse Sudānas likteņgaitās bija Darfūras genocīds, kura upuru skaits sasniedza 400 tūkstošus.
Darfūras province plešas Sudānas dienvidrietumos. 2003. gadā turienes islāmticīgie, bet pēc cilmes “nearābu” zemkopji sacēlās pret centrālo varu Sudānas galvaspilsētā Hartumā, pret brutālā prezidenta Omara al Bašira režīmu, kurš tos diskriminēja. Prezidents tiem uzrīdīja arābu jātnieku miliciju. Satrakotie jātnieku pulki auļojot drāzās virsū Darfūras zemkopju ciemiem, dedzinot un slepkavojot katru dzīvību, ieskaitot sievietes un bāreņus. Šis slaktiņš starptautiski atzīts par genocīdu, un 2009. gada Starptautiskā tiesa Hāgā atzina Omaru al Baširu par kara noziedznieku un izdeva orderi viņa arestam.
Te prasās atkāpe: 2011. gadā no Sudānas atdalījās dienvidu provinces un tika proklamēta jauna valsts – Dienvidsudāna, ko apdzīvo t. s. nūbiešu ciltis – pēc konfesijas kristieši, kuru grupējumi vairākos karos centās atbrīvoties no centrālās varas. Jaunajā valstī atrodas ievērojamas naftas atradnes, kas solītu tai labāku nākotni. Diemžēl tūlīt pat pēc neatkarības proklamēšanas tur sākas pilsoņkarš starp divām galvenajam ciltīm.
Taču atgriezīsimies pie Omara al Bašira. Šā gada 11. aprīlī militāra apvērsuma rezultātā viņš tika gāzts un apcietināts.
Viņš bija Sudānas faktiskais diktators gandrīz 30 gadus – kopš 1989. gada 30. jūnija militārā apvērsuma.
Vārdu sakot, šāgada 11. aprīlī varu Sudānā pārņēma šīs valsts aizsardzības ministrs – ģenerālis Ahmeds Avads Ibnufs. Taču jau pēc dažām dienām viņam nācās atkāpties un varu pārņēma cits ģenerālis – Abdels Fatahs al-Burkani. Pašreizējo situāciju samežģī plaši mītiņi, kuru dalībnieki prasa izveidot valdību no civilpersonām, kas sagatavotu demokrātiskas velēšanas.
Nu rodas jautājums: vai apvērsums, kura rezultātā Omars al Baširs tika gāzts, kaitējis Kremlim? Atgādināsim, ka 2017. gada novembrī Omars al Bširs bija ieradies Maskavā oficiālā vizītē.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins šo Hāgā par kara noziedznieku pasludināto despotu laipni uzņēma, un augstais viesis vērsās pie Putina ar lūgumu (!) ierīkot Krievijas militāro bāzi Sarkanās jūras krastā, netālu no Port-Sudānas. Tas nu būtu otrais nozīmīgais ieguvums Kremlim pēc milzīgas bāzes Sīrijā – Latakijā un Tartusā.
Nav jāaizmirst, ka 20 gadu laikā Sudāna bija Krievijā iepirkusi ieročus viena miljarda dolāru vērtībā. Vai šajā ziņā kaut kas mainīsies pēc Bašara krišanas?
Noslēgumā atzīmēsim, ka Sudānā jau labu laiku darbojas daudzinātais Izraēlas izlūkdienests “Mossad”. Kā 14. aprīlī laikrakstā “Haaretz” atzīmēja apskatnieks Cvi Barels, šī dienesta šefs Josi Koens bija ticies gan ar Sudānas izlūkdienesta vadītāju – ģenerāli Salahu Gošu, gan ar jau pieminēto aizsardzības ministru Ahmedu Avadu Ibnufu. Izdevums “Middle East Eye” zināja stāstīt, ka Josi Koens Minhenē bija ticies ar Sudānas izlūkdienesta vadītāju Gošu, “lai apspriestu režīma maiņas iespēju Sudānā”. Atliek vien vērot…
